Mateja ev. 18:1-14

Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: “Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Un Jēzus aicināja vienu bērnu pie Sevis, un to veda pašā viņu vidū, Un sacīja: “Patiesi, Es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksiet Debesu valstībā. Tāpēc, kas pats zemojās, kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā. Un kas tādu bērnu uzņem Manā Vārdā, tas uzņem Mani. Bet kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam pakārtu pie kakla dzirnu akmeni un to noslīcinātu jūrā, visdziļākā vietā. Ak vai, pasaulei, apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan vajag nākt, bet, ak vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība! Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to nost; jo tas tev labāk, ka tu ieej dzīvošanā tizls vai kroplis, nekā tev ir divas rokas vai kājas, un tu topi iemests mūžīgā ugunī. Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to nost; tas tev labāk, ar vienu aci ieiet dzīvošanā, nekā tev ir divas acis, un tu topi iemests elles ugunī. Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicinājiet; jo Es jums saku, ka viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana debes' Tēva vaigu. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, atpestīt to, kas pazudis. Kā jums šķiet? Ja kādam cilvēkam būtu simts avis, un viena no tām būtu nomaldījusies, vai viņš neatstātu deviņdesmit deviņas un neietu kalnos, to meklēt, kas nomaldījusies? Un ja tas notiek, ka to atrod, patiesi, Es jums saku, ka tas vairāk par to priecājās, nekā par deviņdesmit deviņām, kas nav nomaldījušās. Tāpat tas nav jūsu debes' Tēva prāts, ka vienam no šiem mazajiem būs pazust.