Lūkas ev. 6:1-26

Un notikās otrā sabatā pēc Pashā svētkiem, Viņam caur labību ejot, ka Viņa mācekļi vārpas plūca un ēda, ar rokām tās izberzdami. Bet kādi no farizejiem uz tiem sacīja: “Kāpēc jūs dariet, ko sabatā darīt nav brīv?” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids ir darījis, kad tas bija izsalcis līdz ar tiem, kas pie viņa bija? Ka tas ir iegājis Dieva namā un Dievam noliktās maizes ņēmis un ēdis un devis arī tiem, kas pie viņa bija, kādas ēst nevienam nav brīv kā vien priesteriem.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Cilvēka Dēls ir Kungs arī par sabatu.” Bet atkal citā sabatā Viņam sinagogā ejot un mācot notikās, ka tur bija cilvēks, kam labā roka bija nokaltusi. Bet rakstu mācītāji un farizeji uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā nedziedinās, ka atrastu vainas pie Viņa. Bet Tas viņu domas nomanīja un sacīja uz cilvēku, kam nokaltusī roka bija: “Celies un stājies šeit vidū!” Un tas cēlās un nostājās. Tad Jēzus uz tiem sacīja: “Es jums ko vaicāšu: vai ir brīv sabatā labu darīt, vai ļaunu darīt, dzīvību glābt vai maitāt?” Un tos visapkārt uzlūkojis, Viņš uz cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas tā darīja; un viņa roka tam atkal tapa vesela, itin kā otra. Un tie tapa trakuma pilni un sarunājās savā starpā, ko Jēzum darīt. Bet notikās tanīs dienās, ka Viņš izgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš palika cauru nakti Dieva pielūgšanā. Un kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš arī nosauca par apustuļiem: Sīmani, kuru Viņš arī nosauca par Pēteri, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu un Jāni, Filipu un Bartolomeju, Mateju un Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, un Sīmani, kas ir nosaukts par Zelotu, Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdasu Iskariotu, kas palika par nodevēju. Un ar tiem zemē nokāpis Viņš stāvēja klajā vietā, un Viņa mācekļu draudze un liels pulks ļaužu no visas Jūdu zemes un Jeruzālemes un no Tirus un Sidonas jūrmalas bija nākuši, Viņu dzirdēt un tapt dziedināti no savām sērgām, Arī tie, kas tapa mocīti no nešķīstiem gariem, - un tie tapa darīti veseli. Un visi ļaudis meklēja Viņu aizskart, jo spēks izgāja no Viņa un Viņš visus dziedināja. Un Savas acis uz Saviem mācekļiem pacēlis, Viņš sacīja: “Svētīgi esat jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība. Svētīgi esat, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Svētīgi esat, kas tagad raudāt, jo jūs smiesities. Svētīgi esat, kad cilvēki jūs ienīst, un kad tie jūs izslēgs un lamās un jūsu vārdu kā ļaunu atmetīs Cilvēka Dēla dēļ. Priecājaties tanī dienā un dejiet, jo redzi jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi darījuši praviešiem. Bet bēdas jums, bagātiem, jo jums jau (ir) sava alga! Bēdas jums, kas esat paēduši, jo jūs izsalksiet! Bēdas jums, kas tagad smejaties, jo jūs noskumsities un raudāsiet! Bēdas jums, kad visi cilvēki labu par jums runā, jo tāpat viņu tēvi darījuši viltīgiem praviešiem.