Lūkas ev. 4:1-13

Bet Jēzus, Svēta Gara pilns, nāca atpakaļ no Jordānes un no Gara tapa vests tuksnesī. Tur Viņš četrdesmit dienas no velna tapa kārdināts; un tajās dienās Viņš neko neēda, un pēc tam, kad tās bija pagājušas, tad Viņam gribējās ēst. Un velns uz Viņu sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi.” Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena Dieva vārda.” Un velns Viņu veda uz ļoti augstu kalnu un Tam rādīja visas pasaules valstis vienā acumirklī. Un velns uz Viņu sacīja: “Es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tā man ir nodota, un kam es gribu, tam es to dodu. Kad Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” Un Jēzus tam atbildēja sacīdams: “Atkāpies no Manis sātan, jo stāv rakstīts: tev būs pielūgt To Kungu, savu Dievu, un Viņam vien kalpot.” Un tas Viņu veda uz Jeruzālemi, un Viņu cēla Dieva nama jumta galā un sacīja uz Viņu: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies no šejienes zemē. Jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, Tevi pasargāt, Un tie Tevi uz rokām nesīs, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.” Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ir sacīts: tev To Kungu, savu Dievu, nebūs kārdināt.” Un velns visu savu kārdināšanu beidzis, no Viņa atstājās līdz savam laikam.