2. Mozus 2:11-22

Un notika tanīs dienās, kad Mozus bija uzaudzis, tad viņš izgāja pie saviem brāļiem un apraudzīja viņu grūtumu un redzēja ēģiptiešu vīru sitam Ebreju vīru, vienu no viņa brāļiem. Un viņš skatījās šurp un turp un redzēdams, ka tur neviena nebija, viņš Ēģiptieti nosita un to apslēpa smiltīs. Un viņš izgāja otrā dienā un redzi, divi Ebreju vīri bārās; un viņš sacīja uz vainīgo: “Kāpēc tu sit savu tuvāko?” Tad tas sacīja: “Kas tevi mums licis par virsnieku jeb soģi? Vai tu tā saki, mani arīdzan gribēdams nokaut, kā tu Ēģiptieti esi nokāvis?” Tad Mozus bijās un sacīja: “Patiesi šī lieta ir tapusi zināma.” Kad nu Faraons šo lietu dzirdēja, tad viņš meklēja Mozu nokaut, un Mozus bēga no Faraona un dzīvoja Midiānas zemē un apmetās pie kādas akas. Un Midiānas priesterim bija septiņas meitas; tās nāca smelt un pildīja ūdens siles, dzirdināt sava tēva avis. Bet gani nāca un tās nodzina, un Mozus cēlās tām palīgā un dzirdināja viņu avis. Un kad tās nāca pie sava tēva Reguēļa, tad viņš sacīja: “Kā tad jūs šodien tik drīz esat pārnākušas?” Tad tās sacīja: “Kāds ēģiptiešu vīrs mūs izglābis no ganu rokas, un viņš mums arī smēlis un dzirdinājis mūsu avis.” Un tas sacīja uz savām meitām: “Kur tad viņš ir? Kāpēc jūs šo vīru tur esat atstājušas. Aicinājiet to, maizi ēst.” Un Mozum bija pa prātam, palikt pie tā vīra, un tas deva Mozum savu meitu Ciporu par sievu. Tā viņam dzemdēja dēlu, un viņš tā vārdu nosauca Geršoms (piemitējs), sacīdams: es esmu piemitējs svešā zemē.