Un ļaužu pulks cēlās pret tiem, un virsnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja, tos ar rīkstēm sist. Un daudz sitienus tiem devuši, viņi tos iemeta cietumā, un cietuma sargam pavēlēja, tos stingri sargāt. Šis tādu pavēli dabūjis, tos iemeta dziļākā cietumā un viņu kājas apcietināja siekstā. Un ap nakts vidu Pāvils un Sīlas Dievu lūdza un slavas dziesmas dziedāja, un tie, kas bija cietumā, uz viņiem klausījās. Tad piepeši liela zemestrīce notika, tā ka cietuma pamati kustējās, un tūdaļ visas durvis atvērās, un visiem saites tapa vaļā. Un cietuma sargs uzmodies un cietuma durvis redzēdams atvērtas, izvilka zobenu un gribēja sevi nonāvēt, domādams, cietumniekus esam izbēgušus. Bet Pāvils ar stipru balsi brēca sacīdams: “Nedari sev ļauna, jo mēs visi esam šeit.” Un viņš sveci prasījis, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlasa priekšā, Un tos izveda ārā un sacīja: “Kungi, ko man būs darīt, lai es mūžīgi dzīvoju?” Un tie sacīja: “Tici uz To Kungu Jēzu Kristu, tad tu un viss tavs nams mūžīgi dzīvos.” Un tie runāja Tā Kunga vārdu uz viņu un uz visiem, kas bija viņa namā. Un viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā un tiem brūces nomazgāja; un tūdaļ viņš tapa kristīts, un visi viņa piederīgie. Un viņš tos veda savā namā, tos sēdināja pie galda un priecājās, ka viņš ar visu savu namu bija nācis pie ticības uz Dievu. Kad gaisma bija uzaususi, tad virsnieki sūtīja sulaiņus, un lika sacīt: “Palaid šos cilvēkus.” Un cietuma sargs Pāvilam pasludināja šos vārdus: “Virsnieki sūtījuši, lai jūs atlaiž. Tad nu izejiet un staigājiet ar mieru.” Bet Pāvils uz tiem sacīja: “Tie mūs, Romiešu cilvēkus, netiesātus visiem redzot ir situši un cietumā iemetuši, un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; bet lai viņi paši nāk un mūs izved.” Un sulaiņi atsacīja šos vārdus virsniekiem: un tie bijās, dzirdēdami, tos esam Romiešus. Un nākuši viņi lūdza tos. Pēc tam tos izveda un lūdza, iziet no pilsētas. Un tie no cietuma izgājuši, nogāja pie Lidijas; un brāļus redzējuši, tie tos pamācīja un aizgāja.
Bībeles lietotne
Bible App for Kids
