1. Samuēla 18:1-16

Kad nu viņš bija beidzis ar Saulu runāt, tad Jonatāna sirds ar Dāvida sirdi sadraudzējās, un Jonatāns viņu iemīlēja kā savu dvēseli. Un Sauls viņu ņēma tai pašā dienā un tam neļāva tēva namā pāriet. Un Jonatāns derēja derību ar Dāvidu, tāpēc ka viņš to mīlēja kā savu dvēseli. Un Jonatāns noņēma savu mēteli, kas viņam bija, un to deva Dāvidam, arī savas drēbes, kā arī savu zobenu un savu stopu un savu jostu. Un Dāvids izgāja visur, kurp Sauls viņu sūtīja, un turējās gudri, un Sauls to iecēla pār karavīriem, un tas patika labi visiem ļaudīm, arī Saula kalpiem. Un notikās, kad tie nu pārnāca, un Dāvids atpakaļ griezās no Fīlistu kaušanas, tad sievas no visām Israēla pilsētām dziedot un dejot izgāja ķēniņam Saulam pretī ar bungām, ar prieku un ar spēlēm. Un sievas diedamas dziedāja un sacīja: Sauls tūkstošus nokāvis, bet Dāvids desmit tūkstošus. Tad Sauls ļoti apskaitās un šī valoda viņam nepatika un viņš sacīja: tie Dāvidam devuši desmit tūkstošus un man tie devuši tūkstošus; tiešām valstība vēl viņam tiks. Un Sauls skaudīgi skatījās uz Dāvidu no tās dienas un turpmāk. Un notikās otrā dienā, kad ļauns gars no Dieva Saulam uznāca, un tas muldēja savā pašā namā, tad Dāvids spēlēja ar savu roku, kā ikdienas, un Saulam bija šķēps rokā, Un Sauls meta šķēpu un domāja: es Dāvidu pie sienas noduršu. Bet Dāvids novērsās divreiz no viņa. Un Sauls bijās no Dāvida, jo Tas Kungs bija ar viņu un bija no Saula atstājies. Un Sauls viņu atstādināja no sevis un to darīja par virsnieku pār tūkstoti; un tas izgāja un iegāja ļaužu priekšā. Un Dāvids turējās gudri uz visiem saviem ceļiem, un Tas Kungs bija ar viņu. Kad nu Sauls redzēja, ka tas ļoti gudri turējās, tad tas no viņa bijās. Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo tas izgāja un iegāja viņu priekšā.