PSALMI 78
78
Dieva laipnība un bardzība Viņa ļaudīm par mācību.
1Asafa pamācība. Klausies, mana tauta, manu mācību, atveriet savas ausis manas mutes vārdiem!
2Es atdarīšu savu muti runai ar sakāmiem vārdiem—stāstīšu senlaiku mīklas.
3Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
4To mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem: tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis.
5Viņš ir cēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavē-lējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem,
6Lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tic celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem,
7Lai tie liktu savu cerību uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, un turētu Viņa pavēles,
8Lai viņi nebūtu tādi kā viņu tēvi, pretestīga un nepaklausīga cilts; cilts, kas savā sirdī nebija pastāvīga, kam gars neturējās pie Dieva.
9Efraima dēli, kas bija bruņoti stopiem, atkāpās cīņas dienā.
10Viņi neturēja Dieva iecelto derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
11Viņi aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
12Viņu tēvu priekšā Viņš bija darījis brīnumus Ēģiptes zemē, Coānas laukos.
13Viņš pāršķīra jūfu, lika viņiem tai izsojot. cauri un uzstatīja ūdeni kā aizsprostu;
14Viņš tos vadīja ar padebesi dienā un cauru nakti ar uguns atspīdumu.
15Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un dzirdināja viņus kā ar dzijuma ūdeņiem papilnam;
16Viņš lika strūklām izplūst no klints un ūdenim tecēt straumēm.
17Bet tie joprojām grēkoja pret Viņu un sacēlās pret Visaugstāko tuksnesī.
18Viņi kārdināja Dievu savās sirdīs, prasīdami barību pēc savas iekāres.
19Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami: „Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī?
20Redzi, Viņš ir gan sitis klinti, ka iztecēja ūdens un plūda strauti, bet vai Viņš var savai tautai arī dot maizi un galu?“
21Tāpēc, kad tas Kungs to dzirdēja, Viņš apskaitās, un uguns iededzās pret Jēkabu, un dusmas pacēlās pret Israēlu,
22Jo tie neuzticējās Dievam un nepaļāvās uz Vina palīdzību.
23Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu durvis,
24Lika mannai līt uz viņiem barībai un deva viņiem debesu labību.
25Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
26Viņš lika austriņam celties debesu ārēs un atveda ar savu spēku dienvidu vēju,
27Un birdināja uz viņiem gaļu kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis.
28Viņš lika tiem krist viņu nometnes vidū, visapkārt viņu mājokļiem.
29Viņi ēda un pieēdās, Viņš deva tiem to, ko viņi kāroja,
30Bet viņi vēl nebija tikuši no savas kārības vaļā, vēl ēdiens bija viņu mutē,
31Kad Dieva dusmība cēlās pret viņiem, un Viņš nožņaudza spēcīgos vīrus viņu starpā un nonāvēja Israēla jaunekļus.
32Tomēr viņi grēkoja joprojām un neticēja Viņa brīnuma darbiem.
33Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā.
34Kad Viņš tos žņaudza, tad tie vaicāja pēc Viņa, atgriezās un meklēja Dievu,
35Un atcerējās, ka Dievs ir viņu klints, un ka Dievs Visaugstākais ir viņu atsvabinātājs.
36Bet viņi liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti un meloja Viņam ar savu mēli,
37Jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības.
38Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa savas dusmas un nelika pamosties visai savai bardzībai,
39Jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas.
40Cik reizes viņi to Kungu nekaitināja tuksnesī, neapbēdināja Viņu tuksnešainā vietā!
41Vmi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto.
42Viņi nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem,
43Kad Viņš savas zīmes rādīja Ēģiptē un savus brīnumus Coānas klajumā.
44Viņu upes Viņš pārvērta tur par asinīm un padarīja viņu strautus nedzeramus,
45Uzsūtīdams viņiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas viņiem nesa bojā eju,
46Un deva viņu augļus spradžiem un viņu pļauju siseņiem.
47Viņš sadragāja viņu vīna kokus ar krusu un viņu vīģes kokus ar debesu ledus gabaliem;
48Un nogalināja viņu lopus krusas negaisā un viņu ganāmos pulkus ar zibeņiem.
49Un Viņš uzsūtīja viņiem savu dusmu kvēli, bardzību, postu un bēdas, ļaunu eņģeļu pulku.
50Viņš deva vaļu savām dusmām, nepasargādams no nāves viņu dvēseles, pamezdams viņu dzīvības mērim.
51Un Viņš lika nomirt pirmdzimušajiem Ēģiptē, vīru spēka pirmdzimtajiem Chama teltīs,
52Un veda savu tautu tālākā ceļā kā avis un vadīja viņus kā ganāmo pulku tuksnesī.
53Un Viņš tos droši vadīja, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus apklāja jūra.
54Un Viņš tos veda savas zemes svētajos novados, uz kalnāju, ko Viņa labā roka bija ieguvusi.
55Viņš aizdzina tautas, viņiem ienākot, un piešķīra pēc izmestajiem mesliem viņu zemes gabalus Israēlam par mantojuma dalu un lika Israēla ciltīm dzīvot viņu teltīs.
56Taču viņi kārdināja un kaitināja Dievu, to Visaugstāko, un neievēroja Viņa liecības.
57Viņi novērsās un kļuva neuzticīgi kā viņu tēvi, viņi sabruka kā atslābis viltīgs stops.
58Viņi sarūgtināja Viņu ar saviem elku kalniem un sadusmoja Viņu ar kalpošanu augstienēs saviem elku tēliem.
59Dievs dzirdēja to un apskaitās, un Israēls Viņam ļoti rieba, un Viņš to pameta pamazām gandrīz pavisam.
60Viņš pameta savu mājokli Silo, savu telti, kur Viņš mājoja starp cilvē-kiem.
61Viņš lika savas varas zīmei krist gūstā un nodeva savu godību ienaidnieka rokā;
62Viņš nodeva savu tautu zobena varā un iedegās dusmās pret savu mantojumu.
63Viņu jaunekļus aprija uguns, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
64Viņu priestej-i krita no zobena, un viņu atraitnes nevarēja viņus apraudāt.
65Tad pamodās tas Kungs kā gulētājs, kā varonis, kas pieceļas no vīna noreibuma,
66Un sita savus ienaidniekus no muguras puses, uzkrāva viņiem mūžīgu negodu.
67Viņš atmeta Jāzepa telti un neizraudzīja sev vairs Ēfraima cilti,
68Bet izredzēja Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kas Viņam mīļš bija kļuvis.
69Viņš cēla savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kuļrai Viņš mūžīgus pamatus licis.
70Tad Viņš izraudzīja Dāvidu, savu kalpu, un ņēma viņu no avju laidariem;
71Viņš lika viņam nākt no zīdītājām avīm ganīt Jēkabu, savu tautu, un Israēlu, savu mantojumu.
72Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi un vadīja viņus ar sapratīgu roku.
Pašlaik izvēlēts:
PSALMI 78: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.