MARKA EVAŅG̒ELIJS 5
5
1Un tie nonāca viņpus jūj-as, Geraziešu zemē.
2Un viņam no laivas izkāpjot, tūdaļ nāca pretim no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu,
3Kam bija sava mītne kapos, un ko neviens nevarēja ne ķēdēm saistīt.
4Jo tas pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja savaldīt.
5Un tas bija vienumēr naktīm un dienām kapos un kalnos, brēca un sita sevi akmeņiem.
6Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās viņa priekšā zemē
7Un brēca ar stipru balsi un sacīja: „Kas man ar tevi, Jēzu, tu Dieva, Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses lūdzu, nemoki mani!“
8Jo viņš uz to sacīja: „Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka!“
9Un viņš tam jautāja: „Kāds tev vārds?“ Un tas viņam saka: „Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz.“
10Un tas viņu ļoti lūdza, lai viņš neizdzītu tos no tā apgabala.
11Bet tur pie kalna liels cūku pulks bija ganos.
12Un tie viņu lūdza, sacīdami: „Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.“
13Un viņš tiem to atļāva, un nešķistie gari, izgājuši, ieskrēja cūkās; un cūku pulks no krasta iegāzās jūfā. To bija ap divi tūkstoši, un tās noslīka jūjrā.
14Un viņu gani bēga un stāstīja to pilsētā un uz laukiem; un tie izgāja raudzīt, kas noticis.
15Un tie nāk pie Jēzus un ierauga ļauna gara apsēsto tur sēžam apģērbtu un pilnā prātā, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās.
16Un tie, kas to bija redzējuši, vi-ņiem stāstīja, kā ļaunā gara apsēstam bija noticis, un par tām cūkām.
17Un tie sāka viņu lūgt, lai no viņu robežām izejot.
18Un, kad viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie viņa.
19Bet viņš tam to neļāva, bet tam saka: „Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas tas Kungs tev darījis un kā viņš par tevi apžēlojies.“
20Un tas nogāja un sāka sludināt visā desmit pilsētu apgabalā, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.
21Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz laužu sapulcējās pie viņa, un viņš bija jūrmalā.
22Un redzi, nāk viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un viņu redzēdams, tas krīt viņam pie kājām
23Un viņu loti lūdz, sacīdams: „Mana meitiņa mirst, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.“
24Un viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu viņam gāja pakaļ un drūzmējās ap viņu.
25Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu.
26Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka.
27Šī par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizkāra no muguras puses viņa drēbes,
28Jo tā sacīja: „Ja vien viņa drēbes aizkaršu, tad tapšu vesela.“
29Un tūdaļ viņas asins avots izsīka, un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta.
30Un Jēzus tūdaļ sevī nomanīdams, ka spēks no viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: „Kas manas drēbes aizkāris?“
31Un viņa mācekļi uz viņu sacīja: „Tu redzi, ka ļaudis tev spiežas virsū, un tu saki: Kas mani aizkāris?“
32Un viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi.
33Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu bija noticis, nāca un krita viņa priekšā pie zemes un pateica viņam visu patiesību.
34Bet viņš uz to sacīja: „Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.“
35Viņam tā vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāk un saka: „Tava meita jau nomirusi, ko tu vēl apgrūtini mācītāju.“
36Bet Jēzus, šo vārdu neievērodams, sacīja uz sinagogas priekšnieku: „Nebīsties, tici vien!“
37Un viņš neļāva nevienam sev līdzi ieiet, kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.
38Un viņi ienāk sinagogas priekšnieka namā un dzird troksni un redz daudzus raudam un vaimanājam.
39Un iegājis namā, viņš tiem saka: „Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet gul.“
40Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, visus izdzinis, ņem sev līdz bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar viņu bija, un ieiet, kur bērns gulēja.
41Un viņš satvēra bērna roku un saka uz to: „Talita, kūmi!“ Tas ir tulkots: „Meitiņa, es tev saku, celies augšā!“
42Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos tūliņ pārņēma liels uztraukums.
43Un viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.
Pašlaik izvēlēts:
MARKA EVAŅG̒ELIJS 5: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.