LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 9
9
1Sasaucis savus divpadsmit mācekļus, viņš tiem deva spēku un varu pār visiem ļauniem gariem un dziedināt sērgas.
2Un viņš tos izsūtīja sludināt Dieva valstību un dziedināt,
3Tiem sacīdams: „Neņemiet neko līdz uz ceļu, ne zizli, ne ceļa somu, ne maizi, ne naudu, ne arī divus svārkus!
4Un kur kādā mājā jūs ieejat, tur palieciet un no turienes ejiet tālāk.
5Un ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratait pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.“
6Un izgājuši viņi apstaigāja visus ciemus, sludinādami vistu prieka vēsti un dziedinādami.
7Bet tetrarchs Hērods par visu, kas notika, dzirdējis, nezināja ko domāt, jo daži sacīja, ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem,
8Bet citi, ka Elija esot parādījies, vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot augšāmcēlies.
9Un Hērods sacīja: „Es esmu Jānim nocirtis galvu, bet kas šis tāds ir, par kupu es dzirdu tādas lietas?“ Un viņš meklēja izdevību viņu redzēt.
10Apustuļi, pārnākuši, izstāstīja Jēzum, cik lielas lietas tie bija darījuši; un viņš tos ņēma pie sevis un aizgāja savrup uz kādu pilsētu vārdā Betsaidu.
11Bet ļaudis, to izzinājuši, sekoja viņam, un viņš tos pieņēma, runāja uz viņiem par Dieva valstību un darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanas.
12Bet diena sāka iet uz beigām, un tie divpadsmit piegāja pie viņa un sacīja viņam: „Atlaid ļaudis, lai tie izklīstu pa apkārtējiem ciemiem un mājām, uzmeklētu naktsmājas un pārtiku, jo mēs šeit esam tukšā vietā.“
13Bet viņš tiem sacīja: „Dodiet jūs viņiem ēst.“ Bet tie sacīja: „Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?“
14Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet viņš teica saviem mācekļiem: „Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.“
15Un tie tā darīja un visus apsēdināja.
16Bet viņš, paņēmis tās piecas maizes un divi zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.
17Un viņi ēda, un visi paēda; un viņi pielasīja ar pāri palikušām druskām divpadsmit grozus.
18Un gadījās, ka viņš viens pats lūdza Dievu, un mācekļi pie viņa piegāja, un viņš tiem vaicāja: „Ko ļaudis saka mani esam?“
19Tie atbildēja, sacīdami: —„Jāni Kristītāju, bet citi: Eliju un vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot uzcēlies.“
20Bet viņš tiem sacīja: „Bet jūs, ko jūs sakāt mani esam?“ Tad Pēteris atbildēja: „Tu esi Dieva Kristus.“
21Bet viņš stingri noliedza kādam to teikt,
22Sacīdams: „Cilvēka Dēlam ir daudz jācieš. Viņu atmetīs vecajie, augstie priesteri un rakstu mācītāji un viņu nonāvēs, un trešajā dienā viņš celsies augšām.“
23Un viņš sacīja uz visiem: „Ja kāds grib man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ikdienas ņem uz sevi savu krustu un staigā man pakaļ.
24Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību manis dēļ zaudēs, tas to izglābs.
25Jo ko tas cilvēkam lidz, ka viņš samanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā?
26Jo, kas kaunas manis un mana vārda dēļ, tā paša dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls, kad viņš nāks savā un sava tēva un svēto eņģeļu godibā.
27Bet tiešām, es jums saku, ir kādi starp tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, tiekāms tie nebūs redzējuši Dieva valstību.“
28Atgadījās kādas astoņas dienas pēc šīm runām, ka viņš ņēma pie sevis Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz kalnu Dievu lūgt.
29Un viņam lūdzot, viņa seja dabūja citu izskatu, un viņa drēbes kļuva spoži baltas.
30Un, lūk, divi vīri sarunājās ar viņu, tie bija Mozus un Elija.
31Tie parādījās debess spožumā un runāja par viņa galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē.
32Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, un uzmodušies tie redzēja viņa spožumu un divi vīrus pie viņa stāvam.
33Kad nu tie taisījas atstāt viņu, tad Pēteris sarija uz Jēzu: „Meistar, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam,“ —un viņš nezināja, ko viņš runāja.
34Un viņam vēl tā runājot, parādījās padebesis un viņus apēnoja. Bet viņi bijās, kad padebesis viņus apklāja.
35Un no padebeša nāca balss, sacīdama: „Šis ir mans Dēls, mans izredzētais, to klausait!“
36Un kad balss atskanēja, tad Jēzus bija viens pats. Bet viņi klusēja un tanīs dienās nesacīja nevienam nekā par to, ko bija redzējuši.
37Un notika otrā dienā, viņiem no kalna noejot, nāca viņam pretā liels ļaužu pulks.
38Un redzi, kāds vīrs no ļaužu vidus sauca, sacīdams: „Mācītāj, es tevi lūdzu apskati manu dēlu, jo viņš man ir vienīgais bērns,
39Reizēm gars to satver, un viņš piepeši sāk kliegt, un tas viņu krata līdz putām un tikai grūti no tā šķiras, to galīgi novārdzinādams.
40Es esmu tavus mācekļus lūdzis, lai tie to izdzītu, bet tie to nevarēja.“
41Un Jēzus atbildēja un sacīja: „Ak, tu neticīgā un sagrozītā cilts, cik ilgi es vēl pie jums būšu un jūs panesīšu? Vedi šurp savu dēlu!“
42Viņam vēl nākot, ļaunais gars to sāka raustīt un kratīt; bet Jēzus apsauca nešķīsto garu un dziedināja zēnu un atdeva to viņa tēvam.
43Un visi iztrūkās par Dieva varenību. Bet, visiem vēl brīnoties par visu to, ko viņš darīja, viņš sacīja uz saviem mācekļiem:
44Ievērojiet labi šos vārdus: „Cilvēka Dēlam jātop nodotam cilvēku rokās.“
45Bet viņi nesaprata šos vārdus, tie viņiem bija apslēpti, un viņiem tos nebija saprast, un viņi baidījās viņu jautāt par šo vārdu nozīmi. —
46Un viņos cēlās domas par to, kurš no viņiem esat pats lielākais.
47Bet Jēzus, zinādams viņu sirds domas, paņēma bērnu un nostatīja to sev blakus
48Un sacīja: „Kas šo bērnu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani, un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis; jo kas mazākais jūsu starpā, tas ir liels.“
49Bet Jānis ņēma vārdu un sacīja: „Meistar, mēs redzējām kādu cilvēku tavā vārdā izdzenam ļaunus garus, un mēs viņam to noliedzām, jo viņš neturas pie mums.“
50Bet Jēzus viņam atbildēja: „Neliedziet, jo, kas nav pret jums, tas ir ar jums.“
51Un kad nu laiks bija pienācis, ka viņam vajadzēja tapt paaugstinātam, tad viņš grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi.
52Un viņš nosūtīja sev priekšā vēstnešus. Un iedami tie nonāca kādā samariešu ciemā, lai tam apgādātu vietu, kur nomesties.
53Un tie viņu neuzņēma tāpēc, ka viņš bija ceļā uz Jeruzālemi.
54Kad viņa mācekļi Jēkabs un Jānis to redzēja, tie sarija: „Kungs, ja tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.“
55Bet viņš apgriezdamies tos aprāja un sacīja: „Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?
56Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.“ Un tie gāja uz citu ciemu.
57Un tiem aizejot, viens uz ceļa uz viņu sacīja: „Es tev iešu līdz, lai kurp tu ietu.“
58Bet Jēzus uz viņu sacīja: „Lapsām ir alas un putniem apakš debess—ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt savu galvu.“
59Un uz kādu citu viņš sacīja: „Nāc man līdz!“ Bet tas sacīja: „Atļauj man papriekš noiet un aprakt savu tēvu.“
60Bet Jēzus uz to sacīja: „Ļauj miroņiem aprakt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!“
61Un atkal kāds cits teica: „Kungs, es tev iešu līdz, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.“
62Bet Jēzus uz to sacīja: „Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.“
Pašlaik izvēlēts:
LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 9: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.