LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 22
22
1Un Neraudzētas maizes svētki, ko sauc Lieldienas, bija tuvu,
2Un augstie priestep un rakstu mācītāji prātoja, kā viņu nonāvēt, jo tie bijās no ļaudīm.
3Bet sātāns bija iegājis Jūdā, kuju sauca par Iskariotu, un kujrš bija viens no tiem divpadsmitiem.
4Un tas nogāja un apspriedās ar augstajiem priesteriem un virsniekiem, kā viņu tiem nodotu.
5Un tie priecājās un piesolīja viņam naudu.
6Un viņš piekrita un sāka meklēt izdevību, lai viņu tiem nodotu, ļaudim nezinot.
7Bet pienāca Neraudzētās maizes diena, kurā Lieldienas jērs bija kaujams,
8Un viņš sūtija Pēteri un Jāni, sacīdams: „Eita un sataisiet Lieldienas jēru, lai to varam ēst.“
9Un tie viņam jautāja: „Kur tu gribi, lai mēs to sataisām?“
10Un viņš tiem sacīja: „Lūk, pilsētā ieejot, jums nāks pretī cilvēks, ūdens krūzi nesdams; eita tam pakaļ tai namā, kur tas ieiet,
11Un sakait nama kungam: Mācītājs tevi liek jautāt, kur ir tā telpa, kur es ar saviem mācekļiem varu ēst Lieldienas jēru?
12Un viņš jums rādīs lielu ar segām izklātu augšistabu, turpat to sataisiet.“
13Tie nogājuši atrada, kā viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Lieldienas jēru.
14Un kad tā stunda pienāca, tad viņš apsēdās pie galda un apustuļi līdz ar viņu.
15Un viņš tiem sacīja: „Es esmu ļoti ilgojies šo Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms es ciešu,
16Jo es jums saku: es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā.“
17Un kausu ņēmis, viņš pateicās un sacīja: „Ņemiet un dalait to savā starpā!
18Jo es jums saku, es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekāms Dieva valstība būs nākusi.“
19Un maizi ņēmis, viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: „Tā ir mana miesa, kas par jums top dota. To darait mani pieminēdami!“
20Tāpat ari kausu pēc vakarēdiena sacīdams: „Šis kauss ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas.
21Bet redzi, mana nodevēja roka ir ar mani pie galda.
22Jo Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā tas nolikts, tomēr vai tam cilvēkam, kas viņuļ nodod!“
23Un tie sāka apjautāties savā starpā, kurš gan no viņienv tas esot, kas to darīšot.
24Un tur ari ķilda cēlās viņu starpā, kuļrš no viņiem esot lielākais.
25Un viņš tiem sacīja: „Ķēniņj valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem.
26Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo.
27Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.
28Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie manis manos pārbaudījumos.
29Un tāpēc es jums novēlu valstību, kā mans Tēvs man to novēlējis,
30Ka jums būs ēst un dzert pie mana galda manā valstībā un sēdēt uz troņiem un tiesu spriest pār divpadsmit Israēla ciltīm.
31Sīmani, Sīmani, redzi, sātānam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus.
32Bet es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!“
33Bet tas viņam sacīja: „Kungs, es esmu gatavs ar tevi iet cietumā un nāvē.“
34Bet viņš sacīja: „Es tev saku, Pēteri, gailis šodien vēl nebūs dziedājis, kad tu jau trīsreiz būsi liedzies, ka tu mani pazīsti.“
35Un viņš tiem sacīja: „Kad es jūs sūtīju bez maka un somas un kurpēm, vai jums kā trūka?“ Un tie sacīja: „Nekā!“
36Tad viņš tiem sacija: „Bet tagad, kam ir maks, tas lai to ņem, tāpat arī somu. Un, kam nav, tas lai pārdod savas drēbes un pērk zobenu.
37Jo es jums saku, pie manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Viņš noziedzniekiem pieskaitīts. Jo, kas par mani rakstīts, tas piepildās.“
38Bet tie sacīja: „Kungs, redzi, še ir divi zobeni.“ Un viņš tiem sacīja: „Diezgan.“
39Un izgājis, viņš gāja pēc sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un viņa mācekļi viņam gāja līdz.
40Un tai vietā nonācis, viņš tiem sacīja: „Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.“
41Un viņš aizgāja no tiem apmēram akmens metiena tālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu
42Un sacīja: „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo kausu no manis, tomēr ne mans, bet tavs prāts lai notiek!“
43Bet eņģelis no debesīm viņam parādījās un viņu stiprināja.
44Bet nāves baiļu pārņemts, viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.
45Un viņš, no lūgšanas cēlies, nāca pie saviem mācekļiem un tos atrada aizmigušus aiz skumjām.
46Un viņš tiem sacīja: „Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā!“
47Un viņam vēl runājot, redzi, nāca pulks ļaužu, un viens no tiem divpadsmitiem, Jūda vārdā, gāja viņu priekšgalā un tuvojās Jēzum, lai viņu skūpstītu.
48Bet Jēzus viņam sacīja: „Jūda, vai tu skūpstīdams nododi Cilvēka Dēlu?“
49Un tie, kas pie viņa bija, redzēdami, kas notiek, viņam sacija: „Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?“
50Un viens no tiem cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi.
51Bet Jēzus atbildēja un sacija: „Diezgan! Pietiek.“ Un viņš aizkāra viņa ausi un to dziedināja.
52Un Jēzus sacīja augstajiem priesteriem un dievnama virsniekiem un vecajiem, kas pret viņu bija sapulcējušies: „Jūs esat izgājuši kā pret slepkavu ar zobeniem un nūjām!
53Es esmu bijis ikdienas pie jums dievnamā, un jūs savas rokas man neesat pielikuši; bet šī ir jūsu stunda un tumsī-bas vara.“
54Un tie viņu saņēma un noveda augstā priestera namā Bet Pēteris sekoja no tālienes.
55Un kad tie uvum bija sakūruši pagalma vidū un kopā sasēdušies, Pēteris apsēdās pie vīniem
56Un kāda kalpone, to redzēdama sēžam pie uguns, uzlūkoja viņu un sacīja: „Šis arī bija pie vina.“
57Bet tas vinu aizliedza, sacīdams: „Sieva, es viņu nepazīstu.“
58Un par mazu brīdi vēl cits, viņu redzēdams, sacīja: „Arī tu esi no viņiem.“ Bet Pēteris sacīja: „Cilvēks, es neesmu.“
59Un pēc kādas stundas cits to apstiprināja, sacīdams: „Patiesi, arī šis ir bijis pie viņa, jo tas arī ir galilietis.“
60Bet Pēteris sacīja: „Cilvēks, es nezinu, ko tu runā.“ Un tūliņ, viņam vēl runājot, gailis dziedāja.
61Un tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris atcerējās tā Kunga vārdu, ko tas vīnam bija sacījis: „Pirms gailis šodien dziedās, tu mani trīs reiz aizliegsi.“
62Un ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt.
63Bet vīri, kas Jēzu apsargāja, apmēdīja un sita viņu.
64Un tie aizklāja viņa seju un sita viņu vaigā un vīnam vaicāja, sacīdami: „Pasaki, pravieti, kas tevi sitis?“
65Arī daudz citu lamu tie viņam sacīja zaimodami.
66Un kad gaisma ausa, tad tautas vecaji sapulcējās un augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tie veda viņu augstās tiesas priekšā
67Un sacīja: „Ja tu esi Kristus, tad saki mums to.“ Bet viņš tiem sacīja: „Ja es jums saku, jūs neticat.
68Bet ja es jautāju, tad jūs man neatbildat.
69Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie visspēcīgā Dieva labās rokas.“
70Tad visi sacīja: „Tā tad tu esi Dieva Dēls?“ Un viņš tiem sacīja: „Jūs sakāt, ka es tas esmu.“
71Un tie sacīja: „Kādas liecības mums vēl vajaga? Jo mēs paši to esam dzirdējuši no viņa mutes.“
Pašlaik izvēlēts:
LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 22: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.