LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 22:7-23

Bet pienāca Neraudzētās maizes diena, kurā Lieldienas jērs bija kaujams, Un viņš sūtija Pēteri un Jāni, sacīdams: „Eita un sataisiet Lieldienas jēru, lai to varam ēst.“ Un tie viņam jautāja: „Kur tu gribi, lai mēs to sataisām?“ Un viņš tiem sacīja: „Lūk, pilsētā ieejot, jums nāks pretī cilvēks, ūdens krūzi nesdams; eita tam pakaļ tai namā, kur tas ieiet, Un sakait nama kungam: Mācītājs tevi liek jautāt, kur ir tā telpa, kur es ar saviem mācekļiem varu ēst Lieldienas jēru? Un viņš jums rādīs lielu ar segām izklātu augšistabu, turpat to sataisiet.“ Tie nogājuši atrada, kā viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Lieldienas jēru. Un kad tā stunda pienāca, tad viņš apsēdās pie galda un apustuļi līdz ar viņu. Un viņš tiem sacīja: „Es esmu ļoti ilgojies šo Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms es ciešu, Jo es jums saku: es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā.“ Un kausu ņēmis, viņš pateicās un sacīja: „Ņemiet un dalait to savā starpā! Jo es jums saku, es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekāms Dieva valstība būs nākusi.“ Un maizi ņēmis, viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: „Tā ir mana miesa, kas par jums top dota. To darait mani pieminēdami!“ Tāpat ari kausu pēc vakarēdiena sacīdams: „Šis kauss ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas. Bet redzi, mana nodevēja roka ir ar mani pie galda. Jo Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā tas nolikts, tomēr vai tam cilvēkam, kas viņuļ nodod!“ Un tie sāka apjautāties savā starpā, kurš gan no viņienv tas esot, kas to darīšot.