ĪJABA 39
39
1„Vai tev ir zināms kalnu kazu atnešanās laiks, un vai tu vari novērot, kad briežu mātes grūsnējas staigā?
2Vai tu vari izskaitīt mēnešus, kad tās tādas staigā, un vai tu zini noteikti, kad tām jāatnesas?
3Tāsnotupstas pie zemes ar ceļgaliem, tās slaidi izlaiž pasaulē savus bērnus, un pašas viegli atbrīvojas no dzemdību sāpēm.
4Tad viņu mazuļiem rodas spēks, tie vaļībā izaug lieli; tad tie aiziet projām un vairs neatgriežas pie tām atpakaļ.
5Kas tad ir savā vaļā palaidis meža ēzeli, un kas ir noņēmis valgus jauniem ēzeļa kumeļiem,
6Kufiem tieši zālainu tuksnesi Es ierādīju par viņu mājokli, saistot to ar sālāja augsnas apvidu Sāls jūras krastos?
7Tas skata ņirgādamies pilsētas drūzmu un trokšņus, tas neklausās uz dzinēju klaigām.
8Bet viņa skatieniem veras tikai kalni; ko viņš tur saskata, ir ganības vietas, un kur kāds zaļums, to viņš meklē rokā.
9Vai meža vērsis nāks labprātīgi tev par kalpu, un vai tas pavadīs nakti pie tavas kūts siles?
10Vai tu domā meža vērsi siet ar jūgu te pie vagas, un vai tas, sekojot tev pa pēdām, noecēs izartās ielejas?
11Vai tu vari pilnam uz viņu paļauties, jo viņam daudz spēka? Un vai tu vari uzticēt viņam tavus lauku un ražas ievākšanas darbus?
12Vai tu droši vari būt pārliecināts, ka tas pārnesīs no lauka tavu sēklu un to savedīs tavā klonā?
13Gan vēlīgi vēdinās arī strausa mātes spārni, bet vai tādēļ jau tā ir stārķu māte ar īpatnējo spārnu švīkoņu un spalvām?
14Savas olas tā pamet zemē un liek tām izperēties smiltis;
15Viņa arī pilnīgi piemirst, ka kāja spēj tās samīt un lauku zvēri tās var salauzt gabalos.
16Tā apietas bargi ar pašas bērniem, it kā tie nebūtu tās, un tā nebēdā, ja pūles bijušas veltas.
17Tas tāpēc, ka Dievs lielāku gudrību viņai nav piešķīris un ari ar saprātu Viņš to nav apveltījis.
18Bet tiklīdz viņa uzsāk skriet, tad tā atstāj kaunā un izsmieklā pat zirgu un viņa jātnieku.
19Vai tu piešķir zirgam varenu spēku, vai tu apvelc pāri viņa kaklam krēpju rotu?
20Vai tu māci viņu lēkt kā siseni? Kad tas lepni sprauslā, tas iedveš bailes.
21Un kad ielejā kapa zirgi ar kājām spārda zemi, tad tie zviedz gavilējot un auļos nesas kaujā.
22Tam briesmas ir izsmiekls, tas netrīs bailēs, pat kailam zobenam tas negriež ceļu.
23Uz viņa žvadz bultu maksts, un šķēps un kaujas vāle viz kā liesma.
24Dunoņā, troksnī un auļos viņš ātri pieveic ceļu un nepagriežas pat tad pa labi, kad atskan taures skaņa.
25Kad atskan taure, viņš zviedz, tas iztālēm jauš cīņu, jauš kara kungu spalgās pavēles, jūt kaujas dunoņu.
26Vai, taviem ieskatiem klausot, ceļas kaujas vanags un izpleš savus spārnus virzienā uz dienvidiem?
27Jeb vai klausot tavas mutes vārdiem augstu gaisos paceļas ērglis un ceļ ari savu ligzdu tik augstā vietā?
28Tas mīt un pārnakšņo uz klints, tā cietoksnis tur, —pāri kraujām un šķautnēm.
29No turienes tas uzglūn laupījumam, un viņa acis redz tālu.
30Viņa bērniem patīk dzert asinis, un kur ir kaut kas nogalināts, tur ir arī viņš.“
Pašlaik izvēlēts:
ĪJABA 39: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.