ĪJABA 31
31
1„Es ar savām acīm esmu slēdzis ciešu norunu, ka es iekārodams neuzlūkošu nevienu jaunavu,
2Jo kāda tad man no Dieva būtu piešķirta atmaksa no augšienes un atdarījums no Visuvarenā no visaugstākiem augstumiem?
3Vai tas nav posts negodīgam un nelaime tam, kas dara ļaunus darbus?
4Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš gan neskaita visus manus soļus?
5Ja es kādreiz ar netaisnību esmu gājis kopā un ja manas kājas steigušās, lai kādu apkrāptu, —
6Tad lai Dievs mani nosver taisnīgā svaru kausā, un tad Viņš droši atzīs manu nenoziedzību!
7Ja jebkad mani soļi būtu novērsušies no taisnā ceļa un ja manas acis būtu devušas vielu sirds iekārei un ja kaut nieks ir spējis pielipt manām rokām,
8Tad liec man sēt, un lai cits to ēd, un lai ar saknēm top izrauti visi mani iedēsti!
9Ja mana sirds būtu aizrāvusies pēc kādas citas sievas vai ja es būtu glūnējis kaimiņos pie svešām durvīm,
10Tad lai mana sieva maļ miltus citam, un lai citi noliecas pār viņu!
11Tik tiešām tā būtu negantība un kauna lieta, un tas būtu pārkāpums, kas tiesnešiem sodāms.
12Tiešām, tā būtu uguns liesma, kas, sadedzinājusi cilvēku, to novestu pazemē un kurai vajadzētu iznīcināt manus kopējos īpašumus līdz pašiem pamatiem!
13Ja es sava kalpa vai savas kalpones tiesības nebūtu pasargājis, kad viņiem radās nesaskaņas ar mani,
14Ko tad es spētu darīt, ja pret mani celtos pats Dievs? Ja Viņš lietu izmeklētu, ko es atbildētu Viņam?
15Vai Viņš, kas mani mātes miesās radījis, nav darinājis arī viņus? Un vai Viņš viens nav mūs savos pamatos mātes klēpī veidojis par vienu un to pašu?
16Vai es gan esmu viņu iekāroto liedzis nabagiem, vai es esmu pieļāvis, ka atraitnes acis īgtu?
17Vai es savu maizes riecienu esmu viens pats ēdis, vai arī bāpa bērns no tā neēda?
18Nē, no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis.
19Vai es esmu vienaldzīgi noraudzījies, ja kāds bez apģērba gāja bojā vai kad apspiestam nebija ar ko apsegties?
20Un vai es no viņa gurniem būtu guvis svētījumu, ja manu jēru ādas tos nebūtu allaž sasildījušas,
21Un ja es jebkad savu roku stingri būtu pacēlis pret bāreni, būdams pārliecībā, ka es tiesā atradīšu atbalstu,
22Tad lai mani pleci atdalās nost no mana kakla, un lai mana roka tiek nolauzta pie elkoņa!
23Un kā šausmas tad pār mani būtu nācis Dieva sods, Viņa varenības un diženuma priekšā es nebūtu varējis pastāvēt. —
24Ja es būtu licis savu cerību uz zeltu, jeb vai smalkam zelta izstrādā-jumam es būtu teicis: Tu tas esi, uz ko es paļaujos!
25Ja es tādēļ vien būtu bijis līksms, ka man ir daudz mantas un ka mana roka ir guvusi panākumus;
26Ja es saules gaismā būtu raudzījies, kad tā spīdēja, jeb mēnesī, kad tas savās gaitās spoži tecēja,
27Vai slepeni savā sirdsprātā es būtu ļāvies samulsināties un savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis, tos godinot,
28Arī tas jau būtu bijis noziegums, kas tiesnešiem sodāms, jo es būtu Dievu debesu augstumos pievīlis ar nepatiesību.
29Un ja es būtu līksmojies sava ienaidnieka posta dēļ, ka es būtu bijis sajūsmināts par to, ka viņš tagad saņēmis sodu,
30Nē, tomēr es savai mutei neatļāvu grēkot, ka es būtu lādējis viņa dvēseli, ka mana mēle ar lāstu būtu kārojusi pēc viņa dzīvības.
31Un vai manas paša telts vīri neiebilstu: Kas kaut vienu ir atradis, kas nebūtu bijis paēdis no viņa gaļas bļodas?
32Nē, svešiniekam nekad nevajadzēja pārnakšņot laukā, un savas durvis es pats labprāt vēru vaļā ceļiniekam.
33Gan parasts ļaužu starpā noslēpt savus grēkus, es turpretī nenoliedzu savus pārkāpumus, tos noslēgdams savās krūtīs,
34Jo spēcīgas bailes man iedvesa lielais ļaužu daudzums, un mani biedēja iespējamais ciltspiederīgo nicinājums, tā ka es izturējos klusu, neiziedams laukā pa durvīm.
35Ak kaut jel būtu kāds, kas mani uzklausītu! Lūk, še ir mans paraksts, lai man atbild pats Visuvarenais. Ak kaut man būtu tā grāmata, ko rakstījis mans pretinieks!
36Tiešām, es to celtu uz saviem pleciem un iznestu visiem parādīt, es to sev aptītu ap deniņiem kā galvas rotu!
37Tad es ar prieku viņam paziņotu savu soļu skaitu un sniegtu arī to pamatojumu; kā kāds augsts vadonis es tad tuvotos viņam!
38Un ja mana druva kādreiz par mani būtu žēlojusies un visas druvas vagas būtu raudājušas;
39Un ja arī ieņēmumu no druvas es bez kādas atlīdzības būtu izlietojis sev un būtu licis vaidēt tās īstajiem īpašniekiem—druvas arājiem,
40Tad lai man kviešu vietā izaug dadži, un miežu vietā nikna vārpu zāle!“ —Tā noslēdzas ījaba vārdi.
Pašlaik izvēlēts:
ĪJABA 31: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.