ĪJABA 19
19
1Un Ijabs atbildēja un sacija:
2„Cik ilgi jūs manu dvēseli gribat skumdināt, mani ar vārdiem saplosīdami gabalos?
3Jau desmitkārt jūs mani niecinājāt, un jums nebija par kaunu man sāpes darīt!
4Un ja es patiešām būtu maldījies, tad šie maldi vispirmā kārtā skartu mani pašu.
5Bet ja patiešām jums ir Jauts pacelties man pāri, tad vai varat man pierādīt mana kauna iemeslu?
6Atzīstiet taču, ka netaisni Dievs mani ir locījis pie zemes un visapkārt man apmetis ķeramo tīklu!
7Redzi, ja esiekliedzos par varmācību, tad es atbildes vis negūstu; ja es saucu pēc palīdzības, tad nav nekādas tiesas varas.
8Manam ceļam Viņš ir licis šķēršļus, lai es netieku tālāk, un pāri manām tekām Viņš ir klājis tumsu.
9Viņš mani piespiedis novilkt manu godu, Viņš man noņēmis no manas galvas goda vainagu.
10Viņš mani salauzījis visās malās, es eju bojā; man manas cerības Viņš izrāvis kā koku ar visām saknēm.
11Viņš iekvēlinājis savu bardzību pret mani, pie saviem ienaidniekiem Viņš mani ir pieskaitījis.
12Viņa kafa pulki visi kopā ir sanākuši pret mani, savus uzbrukuma ceļus viņi uzbēruši un apmetuši nometni apkārt manai teltij.
13Bet mani brāļi ir tīšām no manis tālu, mani paziņas man ir sveši kļuvuši.
14Mani radi uzturas kaut kur tālumā, un mani uzticamie draugi mani aizmirsuši.
15Kas mīt manā paša namā, kā arī manas kalpones, mani skaita pie svešiem ļaudīm: svešinieks es esmu kļuvis viņu acīs.
16Ja kalpam es dodu pavēli, tad tas neatbild, tas man ar savu muti mīļi jālūdzas.
17Mana dvaša riebj pat manai sievai, es jau nelabi ožu pie manas cilts piederīgiem vīriem, pat maniem brāļiem.
18Pat draiskulīgi zēni mani muļķo: kad es ar pūlēm mēģinu piecelties, viņi zobojas par mani.
19Visiem maniem uzticamiem draugiem es derdzos, un tie, ko es mīlēju, ir man pagriezuši muguru un ir man naidīgi.
20Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un no maniem zobiem atlikusi vienīgi āda.
21Mani dārgie draugi, apžēlojieties, apžēlojieties par mani, jo paša Dieva roka mani smagi ir situsi!
22Kāpēc jūs mani vajājat kā tas stiprais Dievs, un kāpēc jūs nemitaties plosīt manas miesas?
23Ak, kaut manas runas tiktu uzrakstītas rakstos, kaut tās taptu iezīmētas grāmatā!
24Kaut vārdi ar dzelzs irbuli tiktu iegrebti svinā un pēc tam iecirsti klintī par mūžīgu piemiņu!
25Taču es zinu, ka mans glābējs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pāri pār pīšļiem,
26Un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu.
27Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kujra mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!
28Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim! —un, ka tā vaina meklējama manī pašā,
29Tad bīstaities jūs paši no zobena, jo tamlīdzīgi apvainojumi pelna sodu ar zobenu, lai jūs atzītu, ka vispārīgi vēl pastāv tiesa!“
Pašlaik izvēlēts:
ĪJABA 19: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.