JĀŅA EVAŅG̒ELIJS 6:5-15

Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz laužu nāk pie viņa, viņš sacīja uz Filipu: „Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?“ Bet to viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips viņam atbildēja: „Par divisimts sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.“ Tad viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam saka: „Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?“ Jēzus sacīja: „Lieciet, lai ļaudis apsēstas!“ Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās—vīriešu vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet kad viņi bija paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: „Salasait atli-kušās druskas, lai nekas neiet bojā!“ Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi viņš bija darījis, tie sacīja: „Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.“ Bet Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā.