SOG̒U 5
5
1Tad Debora un Baraks, Abinoāma dēls, tanī dienā dziedāja šādu dziesmu, skandinādami:
2„Ka Israēla patstāvības laikos vēl virsaiši valdīja, ka tad tauta devās karā brīvu prātu, par to slavējiet to Kungu!
3Klausaities, ķēniņi, lieciet vērā, lielkungi! Es dziedāšu tam Kungam, es gribu koklēt tam Kungam, Israēla Dievam:
4Kungs, kad Tu iznāci no Seīras, kad Tu izgāji no Edomas laukiem, tad zeme drebēja savos pamatos, tad ir debesis pārplūda, mākoņiem gāžoties zemē.
5Kalni salīgojās tā Kunga priekšā, pat Sinaja kalns—tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā.
6Šamgara, Anata dēla, senajās dienās un Jaēlas dienās ceļi bija no karavānām tukši: kam bija kāda teka staigājama, tie devās apkārt pa sānu ceļiem.
7Apsīka garīgā rosme Israēlā, tautai trūka vadoņu, kamēr tu, Debora, cēlies, —tu, māte Israēlā.
8Jaunus dievus izraudzīja sev tauta, bet arī tūliņ bija jau jauns karš pilsētu vārtu priekšā. Vai tika kāds vairogs, vai kāds šķēps redzēts to četrdesmit tūkstošu rokās, kas bija tolaik Israēlā?
9Mana sirds pieder Israēla vadoņiem un brīvprātīgajiem tautas vidū: slavēts lai ir tas Kungs!
10Jūs, kas jājat uz balti mirdzošām ēzeļu mātēm, jūs, kas sēžat uz persiešu audumiem, un tie, kas brīvi pastaigājaties pa ceļu, —apdomājiet!
11Klau, pie ūdens akām daudzina dziesmās tā Kunga taisnīgos un svētības pilnos darbus, to labo, ko Israēls sasnie-dzis tā Kunga vadībā. Lai tā Kunga ļaudis iziet laukā pa saviem vārtiem.
12Uzmosties, uzmosties, Debora! Mosties, ak uzmosties un dziedi dziesmu! Celies, Barak, un aizved gūstā savus gūstītājus, Abinoāma dēls!
13Toreiz Israēls devās lejup ar saviem dižciltīgajiem, tā Kunga tauta gāja kā varoņu vienība tā Kunga vadībā.
14No Ēfraima kalniem devās lejup tie, kuļru pagātnes saknes sniedzas Amaleka laikos, viņiem sekoja Benjamīns ar saviem pulkiem; no Machiras nonāca lejā pavēlnieki un no Zebulona tie, kas nes vadoņa zizli.
15Un Isašara virsaiši cēlās kopā ar Deboru, jo Isašars ir līdzgaitnieks Barakam, strauji traukdamies lejup. Pie Rūbena strautiem tiek turētas jo svarīgas#5.15 burtiski: sirds lēmuma. un kuplas sanāksmes.
16„Kāpēc tad tu, Rūben, vēl kavējies aplokos? —Vai lai klausītos ganu stabuļu skaņas?“ Pie Rūbena strautiem tiek turētas jo svarīgas#5.16 burtiski: sirds lēmuma. un lielas apspriedes.
17Gileāds mierīgi palika viņpus Jardānas, —bet Dans? Kāpēc tad tas kavējas pie saviem kuģiem? Ašers mīt mierīgi jūras krastmalā un dzīvo tās līčos.
18Taču Zebulons ir tauta, kas ar mieru ziedot savu dzīvību, un Naftalis to atdod augstienes laukos.
19Sajāja ķēniņi, lai izkarotu karu, toreiz cits citu apkaroja Kānaāna ķēniņi Taānakā, pie Megidas ūdeņiem, bet sudraba laupījumu tie neguva.
20No debesīm līdzi karoja zvaigznes, no saviem zvaigžņu ceļiem tās karoja pret Siseru.
21Kišonas upe tos ir aizskalojusi sev līdzi, —ak, vecais strauts, Kišonas strauts, —iedves spēku manai dvēselei!
22Toreiz dimdēt dimdēja zeme zem zirgu pakaviem, viņu varenajiem auļojot.
23„Lādiet Merosu!“ Tā saka tā Kunga eņģelis: „Lādēdami lādiet viņas iedzīvotājus! Tāpēc, ka tie nav nākuši palīgā tam Kungam, —palīgā tam Kun-gam vareno pulkos!“
24Svētīta lai ir visu sievu vidū Jaēla, kenieša Hebera sieva, —visu sievu starpā, kas vien mīt teltīs, tu esi vis-svētītākā!
25Viņš lūdza ūdeni, —tā deva pienu; dižciltīgo kausā tā pasniedza krējumu.
26Savu roku viņa izstiepa pēc telts mietiņa un savu labo roku pēc strādnieka vesera, un tad viņa sadragāja Siseru, sašķēla viņa galvu, satrieca un caururba viņa deniņus.
27Pie viņas kājām tas sabruka, krita un palika guļam, pie viņas kājām tas palika, —jā, viņš krita; tur, kur viņš nogāzās, tur viņš arī nobeidzās un bija miris.
28Pa logu laukā izliekdamās raugās Siseras māte, visu logu aizņem tās augums, un viņa skaļi sauc: „Kāpēc kavējas vina rati, ka tie nenāk? Kāpēc viņa kara ratu zirgu soļi tik lēni?“
29Visgudrākās no viņas cienīgajām tai atbild, un ir viņa pati dod atbildi saviem vārdiem:
30„Droši vien, —vai tad viņi neko nebūtu atraduši, —viņi taču dala atrasto laupījumu, vienu, jā, —divas sievietes ikkatram karavīram, raibas drēbes Siseram par laupījumu, raibas rakstītas drēbes daudzkrāsainas, mākslīgi izaustas drānas, pāris raibu austu lielu lakatu kā laupījumu ap pleciem kundzei.“
31Tā lai, Kungs, aiziet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet tie, kas Viņu mīl, lai tie ir kā uzlecoša saule savā spēkā.“ Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
Pašlaik izvēlēts:
SOG̒U 5: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.