ECECHIELA 20
20
1Septītā gada piektā mēneša desmitajā dienā ieradās daži Israēla vecāji, lai tam Kungam ko jautātu, un apsēdās manā priekšā.
2Tad atklājās man tā Kunga vārds un man sacīja:
3„Cilvēka bērns, runā ar Israēla vecājiem un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Vai jūs esat nākuši pie Manis Man ko jautāt? Tik tiešām, ka Es dzīvoju, Es negribu, ka jūs nākat pie Manis ar jautājumiem“, —tā saka Dievs tas Kungs. —
4„Vai tu negribi drīzāk tos tiesāt, cilvēka bērns? Ja gribi tos tiesāt, rādi tiem viņu tēvu negantības!
5Saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Tanī dienā, kad Es izredzēju Israēlu, Es pacēlu savu roku pār Jēkaba nama dzimumu zvērestam. Ēģiptes zemē Es atklājos un apliecināju: Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs; tā sacīdams, Es pacēlu savu roku.
6Tanī dienā Es pacēlu savu roku pār tiem, ka Es tos izvedīšu no Ēģiptes zemes un tos ievedīšu tai zemē, ko Es esmu tiem izredzējis, kur piens un medus tek, kas ir arī jaukāka par visām zemēm.
7Vēl Es tiem pavēlēju: Ikviens lai atmet tos gānekļus, uz kuņem viņa acis līdz šim raudzījušās, un nesagānaities ar Ēģiptes elkiem! Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs.
8Bet tie bija nepakļāvīgi un negribēja Man klausīt. Neviens neatmeta tos gānekļus, uz kupem līdz šim bija raudzījušās viņu acis; no Ēģiptes elkiem tie neatteicās. Tad Es gribēju pār tiem izgāzt savas dusmas un tiem parādīt visu savu bardzību Ēģiptes zemē.
9Bet tad Es no tā atteicos sava vārda dēļ, lai tas netop likts negodā pagānu tautu acīs, kufu starpā tie dzīvoja, un kupr priekšā Es tiem parādījos un solīju tos izvest no Ēģiptes zemes.
10Un Es tos izvedu no Ēģiptes zemes un aizvedu tuksnesi.
11Tur Es tiem devu savus likumus un mācīju tiem savus baušļus; kas tos tur, tas dzīvos.
12Es devu tiem ari savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu tas Kungs, kas tos svētījis.
13Bet Israēla nams bija nepaklausīgs un pretspriedzīgs ari tuksnesī, tie nestaigāja pēc maniem likumiem un nepildīja manus baušļus, kas cilvēkam jāpilda, lai tas dzīvotu. Arī manas svētās dienas tie nebūt nesvētīja; tad Es gribēju pār tiem izgāzt savas dusmas tuksnesī, lai tos pavisam iznīcinātu.
14Bet tad Es no tā atteicos sava vārda dēļ, lai tas netop negodā likts pagānu tautu acīs, kufu priekšā Es tos izvedu.
15Tomēr Es pacēlu savu roku zvērestam, ka Es tos neievedīšu apsolītajā zemē, kur piens un medus tek un kas ir jaukāka par visām zemēm,
16Tāpēc ka tie nepildīja manus baušļus un nestaigāja pēc maniem liku-miem un nesvētīja manas svētās dienas, jo viņu sirds turējās tikai pie saviem elkiem.
17Tomēr mana acs raudzījās žēlīgi uz viņiem, tā ka Es viņus neiznīcināju un neliku viņiem dabūt pilnīgi galu tuksnesī.
18Tad Es sacīju viņu bērniem tuksnesī: Nestaigājiet pēc savu tēvu paražām un nepildiet viņu baušļus un nepadarait sevi nešķīstus ar viņu elkiem!
19Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs. Staigājiet pēc maniem likumiem, pildiet manus baušļus un turieties pie tiem!
20Svētījiet manas svētās dienas, ka tās ir par derības rīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs.
21Bet arī bērni bija pretestīgi, tie nestaigāja pēc maniem likumiem un nepildīja manus baušļus, nerīkodamies pēc tiem, kas taču cilvēkam jādara, lai tas dzīvotu. Ari manas svētās dienas tie nesvētīja. Tad Es nodomāju izgāzt pār tiem savas dusmas, parādīt tiem tuksnesi visu savu bardzību.
22Bet tad Es atrāvu savu roku atkal atpakaļ un atsacījos no sava nodoma sava vārda dēļ, lai tas netop negodā likts tautu acīs, kupu priekšā Es tos izvedu.
23Es pacēlu tomēr savu roku zvērestam pār tiem tuksnesī, ka tos Es izkaisīšu pagānu tautu starpā un tos izklīdināšu pa dažādām zemēm,
24Tāpēc ka tie nav dzīvojuši pēc maniem baušļiem, ir atmetuši manus likumus un nav svētījuši manas svētās dienas un savas acis piegriezuši savu tēvu elkiem.
25Tā ari Es tiem devu likumus, kas tiem nebija par labu, un baušļus, kas tiem nedod dzīvību.
26Es ļāvu tiem kļūt nešķīstiem ar viņu upupu dāvanām, kad viņi veltīja visu, kas kaut kādā veidā bija pirmdzim-tais, uguns upurim; Es viņiem gribēju iedvest šausmas, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.
27Tāpēc, cilvēka bērns, runā tu ar Israēla namu un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Ari tādēļ vēl jūsu tēvi ir Mani nonicinājuši, ka viņi lauzuši Man uzticību.
28Proti, kad Es biju tos novedis tai zemē, ko Es zvērēdams tiem biju apsolījis, tie izlietoja katru augstāku pakalnu un katru zaļu koku un nesa tur elkiem savus kaujamos upupus un savas dāvanas, kvēpināja tur savu saldo smaržu un izlēja savus dzeramos upufus, lai Mani sarūgtinātu.
29Es jautāju tiem: Kas tas par pakalnu, kas tā par augstieni, kurp jūs ejat? Tā šis nosaukums ir palicis līdz mūsu dienai.
30Tādēļ saki Israēla namam: Tā saka Dievs tas Kungs: Vai ari jūs gribat pēc savu tēvu priekšzīmes nešķīsti kļūt un piekopt elkadievību ar viņu gānekļiem?
31Tiešām, ar savām elku upupu dāvanām, pat savus bērnus atnesdami upurim ugunī, jūs esat aptraipījušies ar visiem saviem elkiem līdz pat šai dienai. Un Es lai uzklausu jūsu jautājumus, Israēla nams? Tik tiešām, ka Es dzīvoju“, —saka tas Kungs—„Es negribu dzirdēt jūsu jautājumus.
32Kas jums nācis prātā, ka jūs sakāt: Mēs darīsim tā kā pagānu tautas, kā tautas citās zemēs: mēs pielūgsim koku un akmeni? tik tiešām, tas nekad nenotiks.
33Tik tiešām, ka Es dzīvoju“, —saka Dievs tas Kungs: „Ar stipru roku un paceltu elkoni un ar dusmām Es pār jums valdīšu kā ķēniņš.
34Es jūs aizvedīšu projām no pagānu tautām un sapulcināšu no zemēm un valstīm, kupu vidū jūs esat izkaisīti, ar stipru roku, paceltu elkoni un tā, lai Es varētu dot vaļu savām bargajām dusmām.
35Un Es jūs vedīšu tuksnesī tautu vidū un tur iešu ar jums tiesā vaigu vaigā.
36Kā Es reiz tiesājos ar jūsu tēviem Ēģiptes tuksnesī, tā Es tiesāšos arī ar jums“, saka Dievs tas Kungs.
37„Es likšu jums staigāt zem rīkstes un mācīšu jūs pildīt derības pienākumus.
38Es izmetīšu no jūsu vidus nepa-klausīgos un no Manis atkritušos; Es tos gan izvedīšu no tās zemes, kur tie dzīvo kā svešinieki, bet Israēla zemē tie nenāks atpakaļ, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs.
39Bet jūs, Israēla nams,“ —tā saka Dievs tas Kungs, —„ejiet ikviens pie saviem elkiem un kalpojiet tiem. Bet vēlāk jūs droši vien Mani klausīsit un manu svēto vārdu neaptraipīsit vairs ar savām upupu dāvanām un ar saviem elkiem.
40Patiesībā manā svētajā kalnā, Israēla augstākajā kalnā“, —tā saka Dievs tas Kungs, —„tur Man kalpos viss Israēla nams, visi, kas tur tanī zemē dzīvo; tur Man būs labs prāts uz tiem, tur Es pieņemšu jūsu cilājamos upupus un jūsu visu lietu pirmniekus upurim un visu, ko jūs Man svētbijībā veltījat.
41Patīkamas upupu smaržas apdvestus Es jūs žēlīgi pieņemšu, kad Es jūs izvedīšu no to tautu vidus un jūs sapulcināšu no tām zemēm un valstīm, kupās jūs tagad izklīdināti, un Es parādīšos jums kā Svētais visu pagānu tautu acu priekšā.
42Tad jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, kad Es jūs ievedīšu atpakaļ Israēla zemē, tai zemē, ko Es, savu roku paceldams zvērestam, solīju piešķirt jūsu tēviem.
43Tur jūs tad atcerēsities savu ceļu un savu darbību, ar ko jūs esat aptraipījuši sevi, un jūs sajutīsit riebumu paši pret sevi par visu to ļaunumu, ko jūs darījuši.
44Tad jūs arī atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, jo Es esmu jums tā darījis sava vārda dēļ un ne saskaņā ar jūsu ļaunajiem ceļiem un jūsu galīgi noraidāmiem darbiem, Israēla nams,“ —tā saka Dievs tas Kungs.
Pašlaik izvēlēts:
ECECHIELA 20: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.