OTRA ĶĒNIŅU 6
6
1Tad praviešu mācekļi sacīja Elīsam: „Redzi, lūdzams, ka šī vietiņa, kufā mēs esam tavā uzraudzībā apmetušies, ir par šauru mūsu vajadzībām.
2Dosimies uz Jardānu un paņemsim tur ikviens pa baļķim un taisīsim tur sev vietu kur dzīvot.“ Un viņš atbildēja: „Labi, ejiet!“
3Bet viens lūdza: „Lūdzu, esi tik labs un nāc saviem kalpiem līdzi!“ Un viņš atbildēja: „Labi! Es iešu arī līdzi!“
4Tad viņš ar tiem devās ceļā, un tie nonāca pie Jardānas un nocirta kokus.
5Un notika, ka vienam no viņiem cērtot baļķi, cirvis iekrita ūdenī, un tas iekliedzās un sauca: „Ak vai, mans kungs! Cirvis bija aizņemts!“
6Bet Dieva vīrs jautāja: „Kur tas iekrita?“ Kad nu viņš bija tam to vietu parādījis, tad Elīsa nogrieza koku, iegrūda to tur un izkustināja cirvi, tā ka tas peldēja.
7Un viņš sacīja: „Izcel to sev ārā!“ Un tas izstiepa savu roku un to satvēra.
8Un Aramas ķēniņš karoja pret Israēlu, un tas pēc padoma apjautājās pie saviem kara vadoņiem un sacīja: „Tādā un tādā vietā es uzcelšu savu nometni.“
9Tad Dieva vīrs sūtīja ziņu Israēla ķēniņam un lika viņam sacīt: „Sargies iet šai vietai garām, jo tur ir paslēpušies aramieši!“
10Tad Israēla ķēniņš sūtīja gan uz to vietu, par kuru Dieva vīrs bija tam sacījis un no kuras viņš bija to brīdinājis, un tak paglābās ne vienu un ne divas reizes vien.
11Aramas ķēniņa sirdsprāts bija ļoti uztraukts šī notikuma dēļ, un viņš aicināja savus karapulku vadoņus un sacīja tiem: „Vai jūs man varat pasacīt, kuļrš no mums ir savienībā ar Israēla ķēniņu?“
12Tad viens no viņa kapa pulka vadoņiem atbildēja: „Tā nav, mans kungs un ķēniņ! Bet pravietis Elīsa, kas dzīvo Israēlā, pastāsta Israēla ķēniņam tos vārdus, kujrus tu runā savā guļamistabā.“
13Tad viņš pavēlēja: „Ejiet un apskataities, kur viņš ir, lai es sūtu un lieku viņu sagūstīt!“ Kad nu viņam tika teikts, ka Elīsa atrodas Dotanā,
14Tad viņš uz turieni nosūtīja zirgus, ratus un stipru kara pulku, un tie atnāca naktī un ielenca pilsētu.
15Kad nu Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un radem bija jau pilsētu ielencis, un viņa puisis tam sacīja: „Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?“
16Bet viņš atbildēja: „Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.“
17Un Elīsa lūdza Dievu un sacīja: „Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!“ Tad tas Kungs atvēra jaunā kalpotāja acis, ka tas redzēja, un kad viņš paraudzījās apkārt, tad, redzi, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu.
18Kad nu de nāca pret viņu, tad Elīsa lūdza to Kungu un sadja: „Sit šo svešo tauto ar aklību!“ Un Viņš tos sita ar aklību, kā Elīsa to bija vēlējies.
19Tad Elīsa dem sacīja: „Šis nav īstais ceļš, un šī nav īstā pilsēta; nādet un sekojiet man, es jūs vedīšu pie tā vīra, kuļ-u jūs meklējat!“ Un viņš tos veda uz Samariju.
20Kad de nu nonāca Samarijā, tad Elīsa lūdza: „Kungs, tagad nu atdari tiem acis, lai viņi redz!“ Un tad tas Kungs atvēra viņiem acis, ka tie varēja redzēt, un tad, lūk, tie atradās jau pašas Samarijas vidū.
21Kad nu Israēla ķēniņš viņus ieraudzīja, tad viņš jautāja Elīsam: „Mans tēvs, vai man būs tos bez žēlastības nokaut?“
22Bet viņš atbildēja: „Nē, to tu nedrīksti darīt! Vai tu gribi nomaitāt šos ļaudis, kurus tu neesi nedz ar savu zobenu, nedz ar savu loku saņēmis gūstā? Cel viņiem priekšā ēdienu un dzērienu, lai viņi ēd un dzer, un atgriežas atpakaļ pie sava kunga.“
23Un viņš tiem sarīkoja lielu mielastu, ka tie ēda un dzēra, un viņš tos atlaida, un tie atkal atgriezās pie sava kunga. Pēc tam aramiešu sirotāju pulki vairs nenāca Israēla zemē.
24Un pēc tam notika, ka Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, devās kalnup uzbrukumā pret Samariju un aplenca to.
25Tad Samarijā izcēlās ārkārtīgs bads, tā ka aplenkuma laikā ēzeļa galva maksāja astoņdesmit seķeļus sudraba un pus litra baložu mēslu—piecus sudraba seķeļus.
26Kad nu kādreiz Israēla ķēniņš izgāja un pastaigājās pa mūri, tad kāda sieva kliedza un viņam sacīja: „Palīdzi man, mans kungs un ķēniņ!“
27Bet viņš atbildēja: „Ja tas Kungs tev nepalīdz, kā tad lai es tev palīdzu? Ar kādu dāvanu vai nu no klona, vai no vīna spaida?“
28Un ķēniņš viņai jautāja: „Kas tev kait?“ Tad viņa atbildēja: „Šī sieva man teica: Dodi savu dēlu, ka to šodien ēdam, bet rītdien ēdīsim manu dēlu!
29Un mēs izvārījām manu dēlu un to ēdām; bet kad nākamā dienā es tai sacīju: Dodi nu tagad savu dēlu, lai to ēdam, tad viņa savu dēlu apslēpa.“
30Kad ķēniņš dzirdēja šīs sievas vārdus, tad tas saplēsa savas drēbes, pa mūri iedams, bet tauta redzēja, un, lūk, tam bija apakšā maiss uz pašas miesas.
31Un viņš sacīja: „Lai Dievs man šādi dara, vai lai Viņš pieliek vēl, bet Elīsas, Safata dēla, galva šodien gan vairs nepaliks uz viņa pleciem!“
32Bet Elīsa pašreiz sēdēja savā namā, un vecaji sēdēja pie viņa. Tad ķēniņš sūtīja kādu vīru no savas puses, bet iekāms šis vēstnesis bija pie tā nonācis, Elīsa sacīja vecajiem: „Vai jūs redzat, ka šis slepkava ir sūtījis, lai man paņemtu manu galvu? Uzmaniet labi! Tiklīdz kā vēstnesis nāks, aizslēdziet durvis un noturiet tās durvis pret viņu! —Vai nav jau viņa kunga soju troksnis dzirdams aiz viņa?“
33Un kamēr viņš vēl ar tiem runāja, redzi, arī ķēniņš ienāca pie viņa un sacīja: „Redzi, šī nelaime nāk no Dieva: ko tad man vēl cerēt uz Dievu?“
Pašlaik izvēlēts:
OTRA ĶĒNIŅU 6: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.