PIRMĀ ĶĒNIŅU 12
12
1Un Rehabeāms devās uz Sichemu, jo uz Sichemu devās arī viss Israēls, lai viņu ieceltu par ķēniņu.
2Un notika, ka Nebata dēls Jerobeāms to dzirdēja, atrazdamies Ēģiptes zemē, jo viņš bija no ķēniņa Salamana bēdzis un mita tur vēl,
3Tad ļaudis aicināja viņu un lūdza vinu atnākt, un Jerobeāms un visa saaicinātā Israēla draudze runāja ar Rehabeāmu un sacīja:
4„Tavs tēvs ir mums jūgu darījis smagu, bet tagad dari tu mums vieglāku šo grūto kalpošanu un smago jūgu, kādu tavs tēvs ir mums uzlicis, tad mēs esam ar mieru tev kalpot.“
5Un viņš tiem sacīja: „Aizejiet uz trim dienām, tad atnāciet pie manis, atpakaļ!“ Un tauta arī aizgāja.
6Un Rehabeāms ievāca padomu no vecajiem, kas viņa tēva Salamana priekšā bija stāvējuši, kad tas vēl bija dzīvs, sacīdams: „Kādu padomu jūs dodat, kā lai atbildam šai tautai?“
7Un tie tam teica, sacīdami: „Ja tu pakalposi šodien šiem ļaudīm un ja tu padosies viņiem un, atbildi dodams, runāsi ar tiem laipnus vārdus, tad arī viņi tev būs kalpi visu mūžu.“
8Bet viņš noraidīja vecaju padomu, kādu tie viņam bija devuši, un apvaicājās pie jaunajiem, kufi viņam līdzi bija uzauguši un tagad stāvēja paši viņa vaiga priekšā.
9Un viņš jautāja tiem: „Kādu padomu jūs dodat? Kā lai atbildam šai tautai, kas uz mani ir sacījuši: Tavs tēvs mums jūgu ir smagu darījis, atvieglini tu mums to?“
10Un tad jaunie viņam teica, kas paši viņam līdzi bija uzauguši, sacīdami: „Atbild tā šai tautai, kas tev nule ir teikusi: Tavs tēvs mūsu jūgu ir pārāk smagu darījis, bet tu atvieglini mūsu plecus, —un saki tieši šādus vārdus: Mans mazais pirkstiņš ir resnāks nekā mana tēva gurni.
11Un tagad: kaut mans tēvs jums būtu uzkrāvis jo smagu jūgu, tad es turpmāk vēl pie jūsu jūga pielikšu, proti: mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs gribu pārmācīt ar skarpijiem.
12Un trešajā dienā Jerobeāms ar visu tautu atnāca pie Rehabeāma, kā ķēniņš to bija noteicis, teikdams: „Atgriezieties pie manis trešajā dienā!“
13Un ķēniņš jo bargi atbildēja tautai un noraidīja to padomu, kādu vecaji viņam bija devuši.
14Bet viņš ar tiem runāja, sekodams jauno padomam, sacīdams: „Mans tēvs jūsu jūgu ir smagu darījis, bet es pie jūsu jūga pielikšu vēl ko klāt; mans tēvs jūs ir sitis ar pātagām, bet es jūs sitīšu ar skarpijiem.“
15Un ķēniņš neuzklausīja tautu, jo no tā Kunga puses bija nākusi šī maiņa, lai piepildītu to vārdu, kādu tas Kungs ar Ahijas nošilo starpniecību bija pateicis Jerobeāmam, Nebata dēlam.
16Kad nu viss Israēls redzēja, ka ķēniņš neveltī tautai nekādu uzmanību, tad tauta to izteica atbildē ķēniņam: „Kāda tad daļa lai mums būtu gar Dāvidu? Un mums nav arī itin nekādas izredzes uz kādu mantojumu no Isaja dēla puses. Atpakaļ savās teltīs, Israēl, bet tagad raugies tu pats uz savu namu, Dāvid.“ Un Israēls aizgāja atpakaļ savās teltīs.
17Bet Rehabeāms valdīja kā ķēniņš pār Israēla bērniem, kuri dzīvoja Jūdas pilsētās.
18Un ķēniņš Rehabeāms sūtīja Adorāmu, kas bija klaušu pildītāju uzraugs, bet viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Bet pats ķēniņš Rehabeāms tikai ar pūlēm vien paglābās savos ratos. Un viņš aizbēga uz Jeruzālemi.
19Tādā kārtā Israēls atkrita no Dāvida nama, kā tas ir līdz pat šai dienai.
20Un kad viss Israēls dzirdēja, ka Jerobeāms atgriezies, tad tie aizsūtīja pie vina vēstnešus un aicināja to uz saietu, un viņi to iecēla par ķēniņu pār visu Israēlu. Un neviens vairs neturējās pie Dāvida nama kā vienīgi Jūdas cilts.
21Un Rehabeāms nonāca Jeruzālemē, tur viņš sasauca uz sapulci visu Jūdas namu un Benjamīna cilti, kopā simtu un astoņdesmit tūkstošus izlasītu karotāju, lai dotos uzbrukumā pret Israēlu un atgrieztu ķēniņa valsti pie Salamana dēla Rehabeāma atkal atpakaļ.
22Un Dieva vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru, šādi:
23„Saki Salamana dēlam Rehabeāmam, Jūdas ķēniņam, un ari visam Jūdas namam un Benjamiņam un atlikušai tautas daļai:
24Tā saka tas Kungs: Jums nebūs iet uzbrukumā, un jums nav jākajro ar saviem brāļiem, Israēla bērniem; at-griezieties ikviens savā namā, jo šis notikums ir Manis paša izraisīts.“ Un tie paklausīja tā Kunga vārdam un atgriezās, lai ietu, kā tas Kungs bija teicis.
25Bet Jerobeāms uzcēla Ēfraima kalnā Sichemu un apmetās tur dzīvot, un no turienes izgājis, uzcēla Penuēlu.
26Un Jerobeāms savā sirdsprātā nodomāja: tagad gan ķēniņa vara atkal atgriezīsies atpakaļ pie Dāvida,
27Ja tikai šie ļaudis atkal dosies kalnup, lai upurētu kaujamos upurus tā Kunga namā, proti Jeruzālemē; tad ari šo ļaužu sirdis atkal atgriezīsies pie viņu Dieva un pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa, bet mani viņi nokaus, jo paši tie atgriezīsies pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa.
28Tāpēc ķēniņš ievāca padomu un lika darināt divus zelta teļus un sacīja ļaudīm: „Tas ir par tālu, lai ietu uz Jeruzālemi; lūk, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes!“
29Un viņš novietoja vienu no tiem Bētelē, bet otru Danā.
30Un šis vārds kļuva par apgrēcības iemeslu, jo tauta gāja pat tik tālu, ka tie gāja pie viena uz Bēteli un pie otra līdz Danai.
31Un viņš ierīkoja arī kalnu augstienēs svētnīcas un iecēla ari priesterus no visādiem ļaudīm, kas nebija no Levija cilts.
32Un astotajā mēnesī Jerobeāms sarīkoja svētkus piecpadsmitajā mēneša dienā, kuri atbilda Jūdas lieveņu svētkiem. Un viņš upurēja pats dedzināmos upurus uz altāra. Tā viņš rīkojās Bētelē, lai upurētu kaujamos upurus tiem vēršu tēliem, kurus viņš bija darinājis, tāpat viņš arī iesaistīja darbā priesterus uz tām augstienēm, kuras viņš bija iekārtojis.
33Un viņš pats upurēja dedzināmos upurus uz altāra, kum viņš Bētelē bija uzcēlis, astotā mēneša piecpadsmitajā dienā, kā viņš pats to no sevis bija izdomājis, un sarīkoja arī Israēla bērniem svētkus. Un viņš pats kāpa altāri, lai nestu kvēpināmo upuri.
Pašlaik izvēlēts:
PIRMĀ ĶĒNIŅU 12: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.