Աստվածաշնչի հայտնի հատվածներ Evangelijs pēc Mateusa 6-ից

Կիսվել

Meklejit tad pyrmōk Dīva vaļsteibu un jōs taisneibu un vyss cyts jums tiks pīlykts.

Nasaryupejit pōrōk par reitdīnu; reitdīna ryupēsīs poša par sevi. Ikvīnai dīnai pīteik sovu vōrgu.

Tōdēļ Es jums soku: Nasaryupejit pōrōk par jyusu dzeiveibu, kū essit un kū dzersit, ni ari par jyusu mīsu, ar kū apsagērbsit. Vai tad dzeiveiba nav daudz vērteigōka par bareibu un mīsa par apgērbu?

Jo tu lyudzīs, ej sovā kambarī un, aizdarejis durovas, lyudzīs sova Tāva slāpumā. Un tovs Tāvs, kas slāpumu cauri redz, tev atmoksōs.

Tai tad, jums ir jōsalyudz šytai: Myusu Tāvs, kurs esi dabasūs, slaveits lai tūp Tovs vōrds. Lai atnōk Tova vaļsteiba. Tova vaļa lai nūteik, kai dabasūs, tai ari vērs zemes.

Myusu ikdīneiškū maizi dūd mums šudiņ.

Un atlaid mums myusu porōdus, kai un mes atlaižam sovim porōdnīkim.

Un naved myusu kārdynōšonā, bet izglōb myusus nu ļauna (Amen).

Tai tad, jo jyus atlaissīt cylvākim jūs nūzigumus, ari jums (jyusu nūzigumus) jyusu debeseigais Tāvs atlaiss.

Pasaskotit uz gaisa putnim: ni tī sēj, ni pļaun, ni zōrdā kraun, bet jyusu debeseigais Tāvs jūs baroj. Vai tad jyus par jim naasat daudz vērteigōki?

Nakrōjit sev monta vērs zemes, kur kūdes un ryuss tū maitoj, kur zagli tū izrūk un nūzūg. Krōjit sev montu dabasūs, kur jō ni kūdes ād, ni ryuss maitoj, kur zagli tō naizrūk un nanūzūg. Kur ir tovs monts, tur ari ir tova sirds.

Nivīns divim kungim kolpōt naspēj; jo vīnu īneiss, ūtrū mīļōs, — vai arī vīnu pasmōdēs un ūtram byus uzticeigs. Jyus navarit kolpōt Dīvam un mamonai.

Un, jo Dīvs tai gērb teiruma zōli, kura šudiņ ir un reit tiks īmasta krōsnē, tad tū vairōk jyusus, — jyus mozticeigī!

Dūdams dōvonu, izdori tai, lai tova kreisō rūka nazynōtu, kū dora tova lobō. Lai tova dōvona palīk slāpumā. Un tovs Tāvs, kas slāpumu cauri redz, tev atleidzēs.

Sorgojitēs, ka sovas taisneibas nadareitu ļaužu prīškā tai, lai jim pasarōdeitu; cytaiž jums nabyus nūpalnu pi jyusu Tāva, kurs ir dabasūs.

Kad gavejat, naesit dryumi, kai līkuli, kas sovu vaigu padora najauku, lai pasarōdeitu ļaudim, ka šī gavejūt. Patīši, jums soku: Jī sovu moksu jau sajēme. Kad tu ītur gavēni, sasvaid er eleju sovu golvu, nūmozgoj sovu vaigu, lai naizarōdeitu par gavātōju ļaudim, bet gon sovam Tāvam slāpumā. Un tovs Tāvs, kas slāpumu cauri redz, tev atmoksōs.