Ījaba 32
32
1Kad šie trīs vīri mitējās atbildēt Ījabam jautājumā par to, ka viņš pats atzina sevi par taisnu, 2tad iedegās Ēlihus, Barahēla dēla, no Būzas, dusmas pret Ījabu, jo viņš pats bija no ievērojamās Rāma cilts. Viņa dusmu iemesls bija tas, ka Ījabs bija apgalvojis sevi Dieva priekšā taisnu esam, jā, pat taisnīgāku par Dievu; 3un arī pret Ījaba trim draugiem viņš savai dusmu kvēlei bija ļāvis vaļu, tāpēc ka tie nebija atraduši pareizo atbildi, lai Ījabu pierādītu par vainīgu un tomēr viņu par tādu bija atzinuši. 4Ēlihus tomēr bija nogaidījis, lai runātu ar Ījabu, jo tie bija gados vecāki nekā viņš. 5Taču, kad Ēlihus redzēja, ka šo triju vīru mutēs nav atbildes, tad viņš iekaisa savās dusmās. 6Un tad atbildēja Ēlihus, Barahēla dēls, no Būzas, un sacīja: "Es esmu gados jauns, bet jūs esat sirmgalvji, tāpēc es sevī sadugu un baidījos jums izteikt savas atziņas. 7Es domāju: lai runā lielie mūža gadi, - jo tie, kam ir liels vecums, ir gudrības zinātāji! 8Bet īstenībā tas ir tikai gars cilvēkā, tā ir tikai Visuvarenā elpa, kas viņiem piešķir atziņas un ieskatus. 9Ne vienmēr tie, kam daudz gadu, ir apveltīti ar gudrību, ne jau vecie vien zina, kas ir tiesa un taisnība. 10Tādēļ es nospriedu: veltījiet man uzmanību, jo arī es gribu ar jums dalīties savās zināšanās. 11Redziet, es nogaidīju, kamēr jūs runājāt, es centos saklausīt jūsu runās saprātīgu domu gaitu, kamēr jūs atradīsit savam nolūkam piemērotus vārdus, 12es tiešām uzmanīgi piegriezu jums visu savu vērību, bet, redziet, neviens neapgāza Ījabu, neviens savās runās nedeva viņam īsto atbildi. 13Tādēļ jums nav jāsaka: mēs atradām viņā īstu gudrību. Vienīgi Dievs viņu var pārliecināt, bet ne cilvēks! 14Pret mani vēl viņš savus vārdus nav vērsis, un es neuzstāšos pret viņu ar jūsu izteicieniem. 15Apmulsuši viņi stāv klusu, viņi neatbild nekā, viņiem pietrūcis vārdu! 16Vai lai es vēl gaidu, tāpēc ka viņi vairs nerunā, ka viņi ir apstājušies un neatbild nekā? 17Nē, arī es gribu piebilst savu daļu atbildot; arī es gribu parādīt savas zināšanas, 18jo es sajūtu sevī vārdu pārpilnību, gars manā iekšējā pasaulē žņaudz mani un mudina mani runāt. 19Redzi, manas krūtis ir kā jauns vīns, kas vēl nav ticis atvērts: tās draud pārplīst kā jauni ādas trauki. 20Runāt man gribas, lai sev gūtu atveldzi, es atvēršu savas lūpas un atbildēšu. 21Es neuzlūkošu cilvēka vaigu, es nenostāšos nevienā pusē, un es nerunāšu nevienam pa prātam, 22jo es jau nemaz neprotu ar savām runām izpatikt un glaimot, lai mans Radītājs par mazu brīdi mani neaizrautu projām no šejienes.
Currently Selected:
Ījaba 32: RT65
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965
