Ījaba 17
17
1Mans gars ir salauzts, manas dienas ir galā, tikai kapa vieta vien mani gaida. 2Patiešām, tikai mēdītāji ir man visapkārt un uz viņu ķildošanos jānoraugās manām acīm! 3Es lūdzu, ieliec jel pats pie Sevis ķīlu manis labad, jo kas gan cits kā galvinieks varētu man dot solījumu? 4Jo viņu sirdīm Tu saprašanu esi apslēpis, un tādēļ Tu nevari atļaut viņiem arī uzvarēt. 5Ja kāds savus draugus nodod, lai kaut ko iegūtu no viņu mantas, tad tādēļ izīgst viņa bērnu acis! 6Un mani Viņš ir nolicis tautām par apsmieklu, un man jāpieļauj, lai man spļauj sejā. 7Sāpju dēļ manas acis ir kļuvušas tumšas, un visi mani locekļi līdzinās vairs tikai ēnai. 8Un tālab taisnie izsamist, un šķīstais ir sašutis par neganto. 9Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa; kam ir tīras rokas, tas arvienu pieaug spēkā. 10Bet lai jau arī jūs visi atgrieztos pie manis; es lūdzu, nāciet, tomēr es jūsu vidū neredzu nevienu gudru. 11Manas dienas ir aiztecējušas, mani nodomi ir sabrukuši, mani svētākie sirds centieni! 12Manu nakti viņi taisās pārvērst par dienu, jo man taču gaisma esot tuvāka nekā tumsa! 13Bet, ja jau es gaidu uz nāves valstību kā uz savu nākamo mitekli, kurā tumsa jau uzklājusi man guļasvietu, 14ja jau es kapu esmu nosaucis par savu tēvu, bet tārpus par savu māti un māsu,- 15jā, kur tad un kāda lai vēl būtu mana cerība, jā, tiešām cerība, un kas var to saskatīt? 16Tā ved mani lejup pie nāves valstības vārtiem, kaut arī tur miesai pīšļos būs atdusa."
Currently Selected:
Ījaba 17: RT65
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965
