Jeremijas 4
4
1"Ja tu taisies atgriezties, Israēl, tad atgriezies pie Manis. Ja tu aizvāksi nejēdzīgos elkus projām no Manām acīm, tad tu nekļūsi atstāta!" saka Tas Kungs. 2"Ja tu zvērēsi patiesībā, taisnībā un uzticībā: tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo! - tad citas tautas Viņā tiks svētītas un būs Viņā pagodinātas." 3Jo tā sacīja Tas Kungs Jūdas un Jeruzālemes vīriem: "Uzariet sev jaunu plēsumu savā sirdī un nesējiet ērkšķos! 4Apgraizieties Tam Kungam un nometiet savas sirds priekšādu, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, lai Manas dusmas neuzliesmo pārmērīgi strauji un neiedegas, tā ka neviens nevarētu tās vairs apdzēst jūsu bezgodīgo ļauno darbu dēļ!" 5Sludiniet Jūdā un Jeruzālemē un izplatiet šo ziņu visur zemē: "Bazūnējiet un sauciet stiprā balsī, un sakiet: pulcējieties, un meklēsim patvērumu stiprās pilsētās!" 6Paceliet karogu pār Ciānu! Bēdziet un nekavējieties! Jo Es sūtu nelaimi no ziemeļiem līdz ar briesmīgu visas zemes izpostīšanu. 7Jau lauva ir izlīdis no sava biezokņa, un tautu nožņaudzējs ir piecēlies un dodas prom no savas mītnes, lai padarītu tavu zemi par tuksnesi un tavas pilsētas pārvērstu drupās, kur neviens vairs nedzīvo. 8Tādēļ sajozieties maisos, žēlojieties un vaimanājiet: ak, Tā Kunga dusmu kvēle nenovēršas no mums! 9"Tanī dienā," saka Tas Kungs, "saplaks dūša ķēniņam un viņa augstākiem palīgiem, priesteri apmulsīs un pravieši izbīsies." 10Tad es sacīju: "Ak, Kungs, Kungs, Tu esi pieļāvis šo tautu un Jeruzālemi smagi maldināt, ka sacīja: jums būs miers! - Un tomēr tagad zobens apdraud viņu dzīvību!" 11Tanī laikā sacīs šai tautai un Jeruzālemei: "Svelmains vējš no kailajiem kalniem tuksnesī brāžas virsū Manas tautas meitai; tas neder ne graudu vētīšanai, ne sijāšanai, 12vējš, kas par skaudru, lai tas šīm lietām derētu, traucas Manis sūtīts: Es tagad gribu pats iet ar viņiem tiesā!" 13Redzi, tas ceļas kā padebeši, viņa rati ir kā viesulis, viņa zirgi ātrāki nekā ērgļi. Bēdas mums, mēs esam pazuduši! 14Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi glābta! Cik ilgi tevī mājos nelietīgas domas? 15Klau! Kliedzieniem pavadīts vēstījums atskan no Danas, un posta vēsts nāk no Efraima kalniem. 16Pasludiniet tautām un tālāk arī Jeruzālemei: "Redzi, ielencēji nāk no tālām zemēm un liek atskanēt saviem kara kliedzieniem pret Jūdas pilsētām! 17Kā sargi ap tīrumu, tā tie nostāsies ap Jeruzālemi, tādēļ ka tā bijusi pretestīga pret Mani, saka Tas Kungs, 18tavs dzīves veids un visa tava rīcība tev sagādāja šo postu. Tavs izlaidīgais zemiskums ir vainīgs, ka tā sekas ir tik smagas un ķeras tev pie dzīvības." 19Ak, manas krūtis, mana iekšējā pasaule! Man ir tik baigi, tik baigi! Ak, jūs, manas sirds audi! Mana iekšiene ir šausmīgi satraukta, es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kara troksnis. 20Sitiens nāk pēc sitiena, jo izpostīta ir visa zeme. Acumirklī tiek sagrauti mani mājokļi un manas teltis! 21Cik ilgi man vēl jāredz karogi un jādzird taures skaņas? 22Tiešām, mana tauta ir apmāta: tā mani nepazīst; tie ir muļķības pilni bērni bez saprašanas: gudri tie ir ļaunu darīt, bet labu darīt tie neprot. 23Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša! Es uzlūkoju debesis, un tur nebija vairs gaismas! 24Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, visi pakalni šķobās! 25Es raugos visapkārt, un redzi, tur nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši! 26Es raugos visapkārt, un redzi, auglīgais tīrums ir kļuvis par tuksnesi! Un visas tā pilsētas ir sagrautas pēc Tā Kunga prāta Viņa dusmu karstumā! 27Jo tā saka Tas Kungs: "Visa zeme kļūs par tuksnesi, tomēr Es to neizpostīšu pavisam. 28Tādēļ sēro zeme un debesis augšā tērpjas sēru drēbēs, jo Es to esmu nolēmis un noteicis, ka Es no tā neatkāpšos un ka Man tā nebūs žēl." 29No jātnieku un strēlnieku trokšņa bēg visas pilsētas, ļaudis paslēpušies mežos un klinšu kalnos. Visas pilsētas ir atstātas, nav neviena, kas tur dzīvo. 30Bet tu, varmācību pārcietusī un izpostītā, ko tu darīsi? Kaut tu arī tērptos purpurā, kaut tu arī greznotos ar zelta rotām, krāsotu uzacis un vaigus, tu velti pūlies: taviem netiklības draugiem tas apnicis, tie kāro pēc tavas dzīvības! 31Klau! Es dzirdu it kā dzemdētājas kliedzienu, kas cieš pirmā bērna piedzimšanas sāpēs. Tā ir Ciānas meitas balss, tā vaid, savas rokas izplezdama: cik man grūti un smagi! Pagalam ir mana dvēsele, kas kritusi par laupījumu slepkavām!
Currently Selected:
Jeremijas 4: RT65
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965
