Jesajas 57
57
1Taisnais aiziet bojā, un neviens to neņem pie sirds; patiess vīrs tiek aizrauts, un neviens to neievēro, jo taisnais tiek aizrauts, pirms ļaunums nāk. 2Bet pie miera nāk un atdusas savā dusas vietā mierīgi ikviens, kas godam gājis savu taisno ceļu. 3Jūs turpretī panāciet drusku šurp, jūs zīlnieces bērni, laulības pārkāpēja un netikles dzimums! 4Par ko jūs smejaties? Pret ko jūs atplešat savu muti un izkarat savu mēli? Vai jūs neesat atkritēju bērni, melu dzimums? 5Jūs, kas kvēlojat grēcīgā degsmē pret saviem elkiem zem katra kuplāka koka, jūs, kas nogalināt bērnus klinšu spraugās! 6Tu pārāk esi veltījis sevi gludajiem upes akmeņiem, tie tevi valdzināja, tu nesi tiem arī dzeramos un ēdamos upurus. Vai tas lai Man patiktu? 7Uz katra augsta pakalna tu ierīkoji sev nometni, tu kāpi tur augšā nest kaujamos upurus. 8Pie durvju stenderes tu piestiprināji savus elka dievu teikumus, jo, atkritis no Manis, tu kāp augšup savā plašajā nometnē, tu vienojies ar tiem un mīli viņu nometni, kur tu to atrodi. 9Tu gāji ar eļļu pie ķēniņa, nesdams daudz smaržīgu zāļu, tu sūtīji tālu savus vēstnešus un locījies pie zemes līdz ellei. 10Kad tu noguri savā garajā ceļā, tu tomēr nesacīji: velti, tur nekas neiznāk. Bet tu meklēji sevī jaunu spēku, tādēļ tu nepaguri. 11No kā tev bija bail un ko tu bijies, kad tu Mani aizliedzi, Mani vairs nepieminēji un neņēmi pie sirds? Vai ne tādēļ, ka Es no sendienām cietu klusu? Tādēļ tu Mani nebijies. 12Bet tagad Es parādīšu, kāda tava taisnība un kādi tavi darbi, un ka tie tev nepalīdzēs. 13Kad tu brēksi, tad lai tev palīdz tavs dievekļu pulks! Bet vējš visus tos aiznesīs, mutes dvašas uzpūtiens tos aizraus. Bet, kas uz Mani paļaujas, tie iemantos zemi, un tiem piederēs Mans svētais kalns. 14Un Viņš sacīs: "Dariet līdzenu, dariet līdzenu, sataisiet ceļu! Novāciet visus šķēršļus no Manas tautas ceļa!" 15Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: "Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem. 16Es nerāšos mūžīgi un nedusmošos vienumēr, jo Manā priekšā tad nonīktu ikviens gars un ikviena dvēsele, ko Es radīju. 17Es biju dusmīgs tikai par tās tautas ļauno mantkārību un piemeklēju to sodīdams, un Es dusmās paslēpos, kamēr tā gāja savu pašizraudzīto atkritējas ceļu. 18Es redzēju gan tās ceļus, un tomēr Es to dziedināšu, to vadīšu un tai un tās cietējiem sniegšu kā atlīdzību apmierinājumu, 19un Es kā lūpu augli radīšu mieru - mieru tālajiem un tuvajiem, saka Tas Kungs, un Es to dziedināšu. 20Bet bezdievji ir kā saviļņota jūra, kas nevar rimt, bet kuras ūdeņi uzvanda dūņas un dubļus. 21Bezdievjiem nav miera!" saka mans Dievs.
Currently Selected:
Jesajas 57: RT65
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965
