1. Ķēniņu 17

1Bet Elija no Gileādas Tisbes sacīja Ahabam: "Tik tiešām, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu, šajos nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles!" 2Un Tā Kunga vārds nāca pār viņu: 3"Ej prom no šejienes un pagriezies pret austrumiem, un paslēpies Kritas līcī, kas ir Jordānas austrumos. 4Un notiks tā: no upes tu dzersi, un Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt ar maizi." 5Un viņš aizgāja un rīkojās pēc Tā Kunga vārda, un apmetās Kritas piekrastē; Krita ieplūst no austrumiem Jordānā. 6Bet kraukļi bija tie, kas viņam pienesa maizi un gaļu no rīta un maizi un gaļu pievakarē, un no upes viņš dzēra. 7Bet pēc dažām dienām upe izsīka, jo nebija lietus tanī zemē. 8Un Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: 9"Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur; Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar uzturu." 10Un viņš cēlās un nogāja uz Sareptu. Kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tur atradās sieva, kas bija atraitne. Un tā lasīja žagarus, bet viņš to uzrunāja un sacīja: "Atnes man mazliet ūdens kādā traukā, ko padzerties!" 11Un tā aizgāja, lai to atnestu. Un viņš tai sauca, sacīdams: "Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!" 12Bet viņa sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst." 13Un Elija tai sacīja: "Nebīsties, ej un gatavo, kā esi sacījusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk, 14jo tā ir sacījis Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā Tas Kungs atkal dos lietu virs zemes." 15Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku. 16Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis. 17Un pēc tam saslima šīs sievas, nama saimnieces, dēls. Un slimība bija ļoti grūta, tā ka tam pat lāgā elpot vairs nebija iespējams. 18Un viņa sacīja Elijam: "Kas man ar tevi kopīgs? Tu, Dieva vīrs, vai tu esi nācis pie manis, lai man atgādinātu manus pārkāpumus un lai nonāvētu manu dēlu?" 19Bet Elija viņai sacīja: "Padod man savu dēlu!" Un viņš to paņēma no viņas klēpja, uznesa to augšējā telpā, kurā viņš dzīvoja, un noguldīja to uz savas gultas. 20Tad viņš piesauca To Kungu un sacīja: "Kungs, mans Dievs, vai tad Tu tiešām gribi šai atraitnei, pie kuras es dzīvoju kā viņas iemītnieks, sūtīt tādu nelaimi un likt mirt viņas dēlam?" 21Un viņš izstiepās visā garumā pār bērnu trīs reizes, un viņš izsaucās: "Kungs, mans Dievs, liec, lūdzu, šī bērna dvēselei atkal atgriezties viņā!" 22Un Tas Kungs paklausīja Elijas balsij, un Viņš lika bērna dvēselei atkal atgriezties tanī atpakaļ, un tas atdzīvojās. 23Un Elija paņēma bērnu, nonesa to no nama augšējās istabas un atdeva to atpakaļ tā mātei. Un viņš tai sacīja: "Redzi, tavs dēls ir dzīvs." 24Un tad sieva sacīja Elijam: "Nu tagad es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un Tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība!"

Currently Selected:

1. Ķēniņu 17: RT65

Highlight

Copy