Apostolu Dorbi 7

VII.

1Vērsgoreidznīks vaicōja: Vai tys tai ir?

2Jys atbiļdēja: Veiri, brōli un tāvi, klausitēs! Dīvs pasarōdeja myusu tāvam Abraamam Mezopotamijā, koleidz vēļ tys nabeja dzeivōjis Charanā 3un jam saceja: Atstōj sovu molu un sovus radinīkus, un ej uz tū zemi, kuru Es tev parōdeišu. 4Tad jys atstōja chaldīšu zemi un apsamete Charanā. Nu turīnes (Dīvs) jam lyka pēc tāva nōves pōrīt uz tū zemi, kur jyus tagad dzeivojat. 5Bet Jys naīdeve tur jam īpašumu ni pāda lelumā. Jys tikai apsūleja jam un jō pēcnōcējim īpašumā dūt vēļōk, lai gon tam nabeja vēļ ni vīna dāla. 6Tai tad Dīvs (jam) saceja, ka jō pēcnōcēji dzeivōs svešā zemē, kai svešinīki. Četri simti godu jūs kalpynōs un cīši apspīss.#7:6 Svešā zemē — Egiptē. 7Bet tū tautu, kurai jyus kolpōsīt, Es pats tīsōšu, — Dīvs saceja — pēc tam jī aizīs un tamā vītā maņ kolpōs. 8Jys nūslēdze ar jim apgraizeišonas dereibu. Un, kad pīdzyma Izaaks, jys ostoitā dīnā tū apgraizeja; Izaaks — Jākubu un Jākubs — divpadsmit ciļtstāvus.

9Ciļtstāvi Jezupam skaude un pōrdeve jū uz Egipti. Bet ar jū beja Dīvs. 10Jys izglōbe tū nu visim tō spaidim un īdeve jam žēlesteibu un gudreibu Faraona, Egiptes kēneņa, prīškā. Tys jū īcēle par pōrvaļdnīku Egiptē un vysā sovā mōjā. 11Vysā Egiptē un Chanaanā īsastōja lels bods. Tryukums beja lels, un myusu tāvim nabeja bareibas. 12Jākubs, izdzērdis, ka Egiptē asūt labeiba, tur aizsyuteja myusu tāvus; šitei beja pyrmō reize. 13Ūtrajā reizē Jezups ļōve brōlim sevi pazeit, un tai Faraonam kliva zynoma Jezupa ciļts. 14Tad Jezups, aizsyutejis, lyka atīt sovam tāvam Jākubam un vysai saimei: septeņdesmit pīcom personom. 15Tai tad Jākubs aizceļōja uz Egipti un tur nūmyra pats, kai ari myusu tāvi. 16Jūs atvede uz Sychemu un nūlyka tamā kopā, kuru Abraams Sychemā nu Hemora dālim par zynomu naudas sumu beja nūpērcis.

17Un, kad atgōja apsūleitais laiks, kuru Dīvs Abraamam beja sūlejis, tauta Egiptē pasavairōja un pīauga skaitā. 18Bet, kad Egiptes vaļdeišonu pajēme cyts kēneņš, kurs par Jezupu nikō nazynōja, 19tad myusu ciļti pīvyla un myusu tāvus pīspīde, ka izmastu sovus bārnus, ka tī napalyktu dzeivi. 20Tamā laikā pīdzyma Moizešs. Jys beja Dīvam pateikams. Trejs mēneši jū audzēja tāva sātā, 21un ka izmete, jū par jēme pi sevis Faraona meita un izaudzēja jū sev padālu. 22Moizešu īmōceja vysom egiptīšu gudreibom, un jys beja varons sovūs vōrdūs un dorbūs. 23Četrudesmit godu vacumā jam īgōja prōtā apraudzeit sovus brōļus — Izraeļa bārnus. 24Te jys īraudzeja, kai vīnam dareja pōresteibu. Jys tū, kas pōresteibu cīte, aizstōvēja nūnōvādams egiptīti. 25Jys dūmōja, ka jō brōli nūmaneis, ka Dīvs caur jō rūkom dūs jim breiveibu, bet jī tō nasaprota. 26Nōkūšā dīnā, kad jī cyts ar cytu streidējōs, jys, pīgōjis klōtu, tūs pamūdynōja uz mīru, saceidams: Veiri, jyus tadei asat brōli. 27Kōpēc jyus vīns ūtram dorot pōri? Bet tys, kas sovam tyvōkajam pōri dareja, atgryude jū nūst, saceidams: Kas tad tevi ir pastatejis mums par vaļdnīku un tīsnesi? 28Vai tad ari mani gribi nūnōvēt, kai vakar egiptīti nūnōvēji? 29Šytō vōrda dēļ Moizešs aizbāga prūjom un dzeivōja Madijanu zemē kai svešinīks. Tur jam pīdzyma divi dāli.

30Pēc četrudesmit godim jam pasarōdeja Sinai kolna tuksnesī dagūša ēršku kryuma līsmā eņgeļs. 31Bet Moizešs tū parōdeibu īraudzejis, breinōjōs. Kad jys pīgōja tyvōk tō apskatetitu, uz jū atskanēja Kunga bolss. 32Es asmu tovu tāvu Dīvs, Abraama, Izaaka un Jākuba Dīvs. Moizešs treisēja un naīsadrūšynōja uz Jō vērtīs. 33Bet Kungs jam saceja: Auņ zemē sovu kōju apavi, jo tei vīta, uz kuras tu stōvi, ir svāta zeme. 34Es īraudzeju Egiptē munas tautas apmīgšonu un izdzērdu jōs vaimaņas. Un Es nūkōpu, lai jū atbreivōtu. Tai tad ej, Es tevi grybu syuteit uz Egipti.

35Tū pošu Moizešu, kuru jī atraideja, saceidami: Kas tad tevi ir īcēlis mums par vaļdnīku un tīsnesi, Dīvs, kas jam ēršku kryumā pasarōdeja, eņgeļa vadeibā syuta kai vodūni un atbreivōtōju. 36Jys tūs izvede un dareja breinumus un zeimes, kai Egiptes zemē, tai ari Sorkonajā jyurā un tuksnesī četrudesmit godu. 37Šytys ir tys Moizešs, kurs Izraeļa bārnim saceja: Nu jyusu brōlim izmūdynōs Dīvs pravīti, kai mani, (jō klausit). 38Šytys ir tys, kurs, draudzei tuksnesī asūt, uz Sinai kolna sarunōja ar eņgeli un beja ar myusu tāvim, kurs sajēme dzeiveibas vōrdus, lai mums jūs nūdūtu. 39Bet myusu tāvi jō klauseit nagribēja un, jū atmatūt, ar sovu sirdi grīzēs atpakaļ uz Egipti. 40Jī Aaronam saceja: Pataisi mums dīvaklus, kas ītu mums pa prīšku, jo mes nazynom, kas nūtyka ar Moizešu, kurs myusus nu Egiptes izvede. 41Tai tad jī tamōs dīnōs pataiseja teļu, dīvaklam salyka upuri un prīcōjōs par sovu rūku dorbim. 42Bet Dīvs atsagrīze nu jim nūst un nūdeve jūs kolpōt padebešu spākim, kai stōv raksteits pravīša grōmotā:

Vai tad jyus Maņ upurējot kaunamūs un dadzynojamūs upurus

tuksnesī četrudesmit godu laikā, Izraeļa noms?

43Jyus nosōjot sev leidza Molocha nūmetni

un zvaigžņu biļdi jyusu dīva Rempam,

un gleznas, kuras jyus pagatavōjot, lai jōs pīlyugtu.

Es jyusus aizdzeišu prūjom, pōri par Babilonu.#7:43 Molochs — saules un guņs dīvakls; jū gūdynōja kananeīši. #7:43 Rempam — dīvaklu gūdynōja egiptīši Saturna vītā. #7:43 Jezus — Jozue, kas izraelīšus īvede apsūleitajā zemē.

44Myusu tāvim tuksnesī beja ari dereibas skreine, kai aizrōdeja Tys, kas Moizešam beja licis jū pagatavōt pēc izskota tōs, kuru beja redzējis. 45Myusu tāvi jū pajēme un nese leidza ar sevi, kad jī Jezus vadeibā ījēme pogōnu zemi, kurus Dīvs myusu tāvu prīškā padzyna. Tai tys beja leidz Davida dīnom. 46Tys atroda pi Dīva žēlesteibu un lyudze Jākuba Dīvam uzceļt mitekli. 47Bet svētneicu Jam uzcēle tikai Salomons. 48Vysaugstōkais tūmār nadzeivoj nūmetnēs, kas ar cylvāku rūkom ir pagatavōtas. Pravīts tadei soka:

49Muns gūda krāsls ir dabasūs

un zeme — munu kōju pamēslis.

Kaidu tad mōju jyus lai Maņ ceļat? — Soka Kungs.

50Un kaidai jōbyun munai atpyutas vītai?

51Vai tad šytō vysa navā radejuse muna rūka?

Jyus, styurgaļvi, naapgraizeitom sirdim un ausim!

Vysod Svātajam Goram pretojatēs: kai jyusu tāvi, tai ari jyus. 52Kur tad beja kaids pravīts, kurō jyusu tāvi nabyutu vojōjuši? Jī tūs, kas par Taisneigō atnōkšonu pravītōja, nūnōvēja.#7:52 Taisneigō — Pesteitōja, K. Jezus. 53Un jyus tū vairōk palykot par Jō nūdevējim un slapkovom; jyus, kas pēc eņgeļu nūrōdejuma sajēmet lykumu, jō napyldot.

54Šytū dzēržūt, jim īsadyure sirdī, un jī grīze uz jō zūbus. 55Bet jys, pylns Svātō Gora, pacēle uz dabasim acis un īraudzeja Dīva gūdu un Jezu pa lobajai Dīva rūkai stōvam 56un īsasauce: Raug, Es radzu atvārtus dabasus un Cylvāka Dālu pa lobajai Dīva rūkai. 57Tad jī sacēle lelu trūksni un aizlyka sev ausis. Un visi kai vīns kryta jam vērsum, 58izgryude ōrā nu mīsta un nūmātoja ar akminim. Līcinīki sovas drēbes nūlyka pi vīna jaunēkļa, vōrdā Sauls, kōjom.#7:58 Saskaņā ar jūdu lykumu, līcinīki, kas pīrōdeja apsyudzātō vaiņu, pi tīsas sprīduma izpiļdeišonas nūtīsōtajam svīde ar akminim pirmī. 59Tai jī ar akminim nūmātōja Stepōnu, kurs lyudzēs un saceja: Kungs Jezu, pījem munu goru. 60Tad jys pakryta ceļūs un lelā bolsā sauce: Kungs, naīskaiti jim šytō grākā. Šytū pasacejis jys aizmyga. Sauls jō nūnōvēšonai pīkryta.#7:60 Sv. Stepōns ir pyrmais, kas K. Jezus dēļ nūmyra mūcekļa nōvē. #7:60 Sauls — Pōvuls.

Currently Selected:

Apostolu Dorbi 7: LGT

Highlight

Copy