2. Samuēla 15

Absaloms ceļ dumpi pret savu tēvu Dāvidu. Dāvids bēg ar savējiem.

1Un pēc tam Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus un piecdesmit vīrus, kas viņa priekšā skrēja. 2Un Absaloms cēlās no rīta agri un nostājās ceļā pie vārtiem, un ja kam bija kāda tiesas lieta, par ko viņš pie ķēniņa nāca tiesāties, tad Absaloms to aicināja pie sevis un sacīja: no kuras pilsētas tu esi? Un kad tas sacīja: tavs kalps ir no šīs jeb tās Israēla cilts, 3Tad Absaloms uz to sacīja: redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet tev nav neviena pie ķēniņa, kas uzklausītu. 4Un Absaloms uz to sacīja: ak! Kas mani celtu par zemes soģi, lai, ja kam kāds strīds vai tiesas lieta būtu, nāktu pie manis un es tam gādātu taisnību! 5Un kad kāds pie viņa nāca un metās zemē, tad viņš izstiepa savu roku un to satvēra un to skūpstīja. 6Tā Absaloms darīja visam Israēlim, kas pie ķēniņa nāca tiesāties. Tā Absaloms zaga sirdi Israēla vīriem. 7Un pēc četriem#15:7 četriem GL1 četrdesmit gadiem Absaloms sacīja uz ķēniņu: es gribu noiet un savu apsolījumu Hebronē izpildīt, ko es Tam Kungam solījis. 8Jo tavs kalps ir solījumu solījis, kad es Gešurā Sīrijā dzīvoju, sacīdams: ja Tas Kungs mani tiešām vedīs atpakaļ uz Jeruzālemi, tad es kalpošu Tam Kungam. 9Tad ķēniņš uz to sacīja: ej ar mieru. Un viņš cēlās un gāja uz Hebroni. 10Un Absaloms sūtīja izlūkus pie visām Israēla ciltīm un sacīja: kad jūs dzirdēsiet taures skaņu, tad jums būs sacīt: Absaloms ir ķēniņš Hebronē. 11Un ar Absalomu gāja divsimt vīri no Jeruzālemes, kas bija aicināti, bet tie gāja savā vientiesībā un nezināja it nenieka. 12Absaloms sauca arī Ahitofelu no Gilo, Dāvida padoma devēju, no viņa pilsētas Gilo, kad viņš upurus upurēja. Un dumpinieku derība palika stipra un ļaudis pulcējās un vairojās pie Absaloma. 13Tad nāca vēstnesis pie Dāvida un sacīja: visu Israēla vīru sirds pieķērusies Absalomam. 14Tad Dāvids sacīja uz visiem saviem kalpiem, kas pie viņa bija Jeruzālemē: ceļaties un bēgsim, citādi mums glābšanās nav Absaloma priekšā; ejat steigšus, ka viņš steigdamies mūs nepanāk un nepadara mums nelaimi un nekauj pilsētu ar zobena asmeni. #Dāv.dz 3:1. 15Tad ķēniņa kalpi uz ķēniņu sacīja: tā kā mans kungs, ķēniņš, nodomā, redzi, mēs esam tavi kalpi. 16Un ķēniņš izgāja ar visu savu namu kājām. Un ķēniņš atstāja desmit liekas sievas, namu sargāt. 17Tā nu ķēniņš ar visiem ļaudīm kājām izgāja un apstājās pie pēdējā nama. 18Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzās, ir visi Krēti un visi Plieti ir visi Gatieši, sešsimt vīri, kas viņam no Gatas bija līdz nākuši, tie gāja ķēniņa priekšā. 19Tad ķēniņš sacīja uz Itaju no Gatas. Kam tu arīdzan mums gribi iet līdz? Ej atpakaļ un paliec pie ķēniņa, jo tu esi svešinieks un tik ienācējs savā vietā. 20Vakar tu esi atnācis, vai man šodien tevi būs maldināt, mums iet līdz? Jo es eju, kur varēdams; ej atpakaļ un ved savus brāļus līdz atpakaļ; žēlastība un uzticība lai ir ar tevi. 21Bet Itajus atbildēja ķēniņam un sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, un kā mans kungs, ķēniņš, dzīvs, - tai vietā, kur mans kungs, ķēniņš, būs, lai būtu vai uz nāvi vai uz dzīvību, tur būs tavs kalps arīdzan. 22Un Dāvids sacīja uz Itaju: nāc tad, iesim! Tā Itajus no Gatas gāja līdz ar visiem saviem vīriem un ar visiem bērniem, kas pie viņa bija. 23Un visa zeme raudāja lielas raudas, un visi ļaudis gāja garām. Un ķēniņš gāja pāri pār Kidronas upi, un visi ļaudis gāja pāri pa ceļu uz tuksnesi. #Jāņ 18:1. 24Un redzi, arī Cadoks tur bija ar visiem Levītiem, kas Dieva derības šķirstu nesa; un tie nolika Dieva šķirstu un Abjatars tur pienāca - kamēr visi ļaudis no pilsētas bija izgājuši. 25Tad ķēniņš sacīja uz Cadoku: nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā. Ja es žēlastību atradīšu Tā Kunga priekšā, tad Viņš mani vedīs atpakaļ un man liks redzēt Viņu pašu ar Viņa dzīvokli. 26Bet ja Viņš tā sacīs: Man nav labs prāts pie tevis, - redzi, še es esmu, lai Viņš man dara, kā Viņam patīk. 27Un ķēniņš sacīja uz priesteri Cadoku: tu redzētāj, ej atpakaļ uz pilsētu ar mieru, un Ahimaācs, tavs dēls, un Jonatāns, Abjatara dēls, jūsu abi dēli ar jums. 28Redziet, es gaidīšu tuksnesī pie braslām, tiekams kāda vēsts no jums atnāks un man dos ziņu. 29Tā Cadoks un Abjatars Dieva šķirstu nesa atpakaļ uz Jeruzālemi un tur palika. 30Un Dāvids kāpa uz Eļļas kalnu un iedams raudāja un savu galvu bija aptinis un gāja pats basām kājām, arī ļaudis, kas pie viņa bija, ikkatrs savu galvu bija aptinis un gāja uz augšu un iedami raudāja. 31Un Dāvidam teica un sacīja: Ahitofels ir starp dumpiniekiem pie Absaloma. Tad Dāvids sacīja: Kungs, dari jel Ahitofela padomu par ģeķību! 32Kad nu Dāvids nāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad Hušajus, Arķiets, viņam nāca pretī ar saplēstiem svārkiem un zemi uz galvas. 33Un Dāvids uz to sacīja: ja tu man nāksi līdz, tad tu man būsi par nastu. 34Bet ja tu iesi atpakaļ pilsētā un sacīsi uz Absalomu: es būšu tavs kalps, ķēniņ, kā citkārt esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps, - tad tu man iznīcināsi Ahitofela padomu. 35Un vai tur pie tevis nebūs priesteri Cadoks un Abjatars? Tāpēc visu, ko tu ķēniņa namā dzirdēsi, to saki priesteriem, Cadokam un Abjataram. 36Redzi, tur ir viņu abi dēli, Ahimaācs Cadoka, un Jonatāns, Abjatara dēls, caur tiem jūs visu, ko dzirdat, sūtat pie manis. 37Tā Hušajus, Dāvida draugs, gāja pilsētā, kad Absaloms nāca uz Jeruzālemi.

Currently Selected:

2. Samuēla 15: LG8

Highlight

Copy