SALAMANA PAMĀCĪBAS 16
16
1Gan cilvēks apņemas kaut ko savā sirdī, bet no tā Kunga nāk, kas mēlei jāsaka.
2Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.
3Uztici tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies.
4Tas Kungs visu dara ar noteiktu nolūku; ari bezdievīgo Viņš taupa ļaunai dienai.
5Lepna sirds tā Kungs acīs ir negantība, un—tik tiešām tas tiesa—tā nepaliks nesodīta.
6Ar labu un lēnu sirdi un uzticību noziedzīgs nodalījums tiek izlīdzināts, un ar tā Kunga bijāšanu var izvairīties no ļaunuma.
7Ja kāda ceļi tam Kungam labi patīk, tad Viņš liek izlīdzināties viņam arī ar viņa ienaidniekiem.
8Labāks ir mazumiņš, iegūts ar taisnību, nekā saņemt daudz ienākumu ar netaisnību.
9Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi tas Kungs pašķir viņa gājumu. —
10Dieva padomi un nākotnes priekšnoteikšana izpaužas ar ķēniņa muti; viņa mute tādēļ arī nemaldās, tiesu spriezdama.
11Pareizi svaru kausi un taisnīgs svars ir no paša tā Kunga, un visi atsvari somā ir Viņa darinājumi.
12Ķēniņu apziņā netaisnības darīšana ir negants noziegums: tikai ar taisnību jo stiprāks kļūst ķēniņu goda krēsls.
13Ķēniņiem patīk, ja viņiem dod taisnīgu padomu, un visu ķēniņu mīlēts ir tas, kas runā vaļsirdīgi.
14Ķēniņa niknums ir nāves vēstnesis, bet zinīgs vīrs šo niknumu izlīdzinās.
15Ja ķēniņa vaigs ir laipns, tad tas ir dzīvības zīme, un viņa žēlastība ir kā vēlīns lietus.
16Piesavinies īsteno gudrību un pieņemies tajā, jo tā ir labāka par zeltu, un būt apveltītam ar saprātu ir cildenāki nekā apzināties savā īpašumā sudrabu esam.
17Tiklo ceļš vairās no ļaunuma, un kas savu ceļu ietur pareizi, iegūst dzīvību. —
18Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekšu kļūst lepns, —un augstprātība nāk priekš bojā ejas.
19Ir labāk būt pazemīgā prātā ar nabagiem nekā dalīties laupījumā ar augstprātīgiem.
20Kas kādu lietu gudri vada, tas atrod laimi, un svētīts ir tas, kas paļaujas uz to Kungu.
21Sapratīgu cilvēku daudzina kā zinīgu vīru, un mīlīgas runas un vārdi ir visai pamācīgi.
22Gudrība ir dzīvības avots tam, kam tā ir, bet vientiesīgu nejēgu gara pamats ir un paliek neizpratne: viņi jau no dabas ir sodīti ar savu muļķīgumu. —
23Zinīga sirds māca savu muti un vairo uz savām lūpām atzīšanu.
24Laipnīgas runas ir kā medus kāres, tās nomierina dvēseli un atspir-dzina kaulus kā zāles.
25Dažam cilvēkam kāds ceļš iesā-kumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē.
26Dažs piedzīvo lielu nelaimi savas izsalkušās mutes dēļ; taču izsalkums spiež viņu strādāt un ceļ viņa darbu.
27Nikns un nesavaldīgs cilvēks ar savu rīcību rokas pēc nelaimes, un no katras viņa runas verd pretī liesmaina svelme.
28Aplams cilvēks izraisa asu vārdu maiņu un nesaskaņas, un aprunātājs sarīda draugus citu pret citu.
29Noziedzīgais gan vilina savu tuvāko, bet neizved viņu ne uz kādu labu ceļu.
30Kas met ar acīm, nedomā neko labu kas lūpas kopā sakož, tas ir gatavs darīt ļaunu darbu.
31Sirmi mati ir goda vainags, kas iegūstams, ejot pa taisnu ceļu. —
32Pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas.
33Meslus met klēpī, bet iekrīt tie tur tā, kā to grib tas Kungs. —
Currently Selected:
SALAMANA PAMĀCĪBAS 16: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
