CETURTĀ MOZUS 14
14
1Un visa draudze pacēla savu balsi un deva tai vaļu, un tauta raudāja to nakti.
2Un visi Israēla bērni kurnēja pret Mozu un pret Aronu, un visa draudze viņiem pārmeta: „Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši! Jeb kaut labāk nomirstam te šinī tuksnesī!
3Un kāpēc tas Kungs mūs ved uz šo zemi, lai mums liktu krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāki, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?“
4Un tie runāja cits uz citu: „Celsim sev vadītāju un iesim atpakaļ uz Ēģipti!“
5Tad Mozus un Arons nokrita uz savu vaigu pie zemes visas saaicinātās Israēla bērnu draudzes priekšā.
6Un Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnas dēls, no zemes izlūkiem saplēsa savas drēbes,
7Un tie runāja uz visu Israēla bērnu draudzi, teikdami: „Zeme, ko mēs esam pārstaigājuši, to izlūkodami, šī zeme ir varen laba zeme!
8Ja tas Kungs būs mums labvēlīgs, tad Viņš mūs arī ievedīs tanī zemē un dos mums tādu zemi, kufā piens un medus tek.
9Tikai jūs paši nesacelieties pret to Kungu un nebīstieties zemes iedzīvotājus; tie mums būs kā maizes kumoss. Viņu patvērums ir tos atstājis, bet tas Kungs ir ar mums; nebīstieties no tiem!“
10Un visa draudze sacīja, ka tie ir ar akmeņiem nomētājami. Bet tā Kunga godība parādījās saiešanas teltī visu Israēla bērnu priekšā.
11Un tas Kungs sacīja Mozum: „Cik ilgi šī tauta nicinādama Mani atmetīs? Un cik ilgi tie negrib Man ticēt, neraugoties uz visām tām zīmēm, ko Es esmu tās vidū darījis?
12Es viņus sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu, bet tevi Es darīšu par tautu, kas būs lielāka un stiprāka nekā viņi!“
13Bet Mozus sacīja tam Kungam: „Ēģiptieši ir dzirdējuši, ka Tu ar savu spēku šo tautu esi izvedis no viņu vidus,
14Un ir to sacījuši šīs zemes iedzī-votājiem; tie ir dzirdējuši, ka Tu, —ak Kungs, esi starp šiem ļaudīm, ka Tu, Kungs, esi acīm redzams, ka Tu esi, kas stāvi pār tiem mākonī, un ka Tu eji viņu priekšā mākoņa stabā dienā, bet uguns stabā naktī.
15Un ja Tu tagad liktu mirt šai tautai, gluži tā kā vienam vīram, —tad pagānu tautas, kas tavu slavu dzirdēju-šas, sacītu:
16„Tāpēc, ka tas Kungs nevarēja šo tautu ievest tanī zemē, ko Viņš tiem ar zvērestu bija apsolījis, tāpēc Viņš arī tos ir nogalinājis tuksnesī!“
17„Bet nedari tā, liec savam spēkam augt, ak Kungs, kā Tu esi apsolījis, sacīdams:
18„Tas Kungs ir pacietīgs un bagāts žēlastībā; Viņš piedod noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam.“ —
19Tā piedod, —lūdzams, šās tautas pārkāpumus pēc savas lielās žēlastības un tā, kā Tu šai tautai esi piedevis no Ēģiptes zemes laikiem, tā dari līdz šim!“
20Un tas Kungs sacīja: „Es esmu piedevis, kā tu to esi lūdzis.
21Bet nu, tik tiešām, ka Es dzīvoju, tā Kunga godība piepildīs visu zemi;
22Visiem tiem vīriem, kas ir redzējuši manu godību un manas zīmes, ko Es esmu darījis Ēģiptē un tuksnesī, bet kas tomēr Mani ir vēl kārdinājuši desmitām reižu, nepaklausīdami manai balsij,
23Tiem nebūs redzēt to zemi, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis viņu tēviem; nē, nevienam no viņiem visiem, kas Mani nicinādami ir atmetuši, nebūs to redzēt!
24Bet savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē, kur viņš jau ir bijis, un viņa pēcnācēji to iemantos;
25Bet amalekieši un kānaānieši dzīvo ielejā; rītu griezieties atpakaļ un ejiet uz tuksnesi pa Niedru jūras ceļu!“
26Un tas Kungs sacīja Mozum un Aronam, teikdams:
27„Cik ilgi Man būs ar šo ļauno draudzi ciesties, kas kurn pret Mani? Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu, ar ko tie ir izteikuši savu nemieru pret mani.
28Saki tiem: „Tik tiešām, ka Es dzīvoju!“ —saka tas Kungs, —„Es tā jums darīšu, kā jūs manās ausīs esat runājuši!
29Šinī tuksnesī kritīs jūsu augumi no visiem jūsu skaitītiem pēc jūsu pašu saskaita, tas ir tiem, kas divdesmit gadu veci un vecāki, kas ir pret Mani kurnējuši.
30Jums nebūs ieiet tanī zemē, par kuru Es esmu pacēlis savu roku, lai jūs tanī varētu dzīvot, bet vienīgi tikai Kālebam, Jefunnas dēlam, un Jozuam, Nūna dēlam.
31Un jūsu bērnus, par kuriem jūs teicāt, ka tie kritīšot par laupījumu, —tomēr Es tos ievedīšu, un viņi iepazīsies ar to zemi, ko jūs nicinādami esat atmetuši;
32Bet jūsu augumi kritīs šinī tuksnesī,
33Un jūsu bērni būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, un tiem būs jānes sods par jūsu netiklo dzīšanos, kamēr jūsu līķi būs galīgi izzuduši tuksnesī.
34Pēc četrdesmit dienu skaita, —tik ilgi jūs izlūkojāt to zemi, —ikvienu dienu skaitot par gadu, jūs nesīsit četrdesmit gadus savus pārkāpumus, lai jūs tad atzītu, kas tas ir, kad Es no jums nogriežos!
35Es esmu tas Kungs; patiesi, ko Es runāju, to Es arī darīšu visai šai ļaunajai draudzei; kas pret Mani ir sazinājušies, tiem būs iet bojā šinī tuksnesī, un tur tie ari mirs!“
36Bet tie vīri, ko Mozus bija izsūtījis, lai izlūkotu zemi, un kas bija atgriezušies atpakaļ un skubinājuši draudzi kurnēt pret viņu, celdami neslavu arī tai zemei,
37Šie vīri, kas bija neslavu cēluši zemei, nomira piepešā nāvē tā Kunga priekšā.
38Bet Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnas dēls, no to vīru vidus, kas bija gājuši izlūkot zemi, palika dzīvi.
39Kad nu Mozus pateica visus šos vārdus Israēla bērniem, tad tauta ļoti bēdājās.
40Bet rīta agrumā tie posās un cēlās, kāpdami kalnāja virsotnē, sacīdami: „Te mēs esam un ejam augšup uz to vietu, no kurienes tas Kungs ir sacījis, ka mēs esam grēkojuši.“
41Bet Mozus sacīja: „Kāpēc jūs šādā kārtā pārkāpjat tā Kunga pavēles? —Tas jums neizdosies!
42Neejiet uz augšu, jo tas Kungs nav jusū vidū, ka jūs netiekat pēkšņi savu ienaidnieku sakauti,
43Jo amalekieši un kānaānieši ir jūsu priekšā, ka jūs nekrītat no zobena; jūs esat no tā Kunga atkāpušies, tāpēc tas Kungs nav vairs jūsu vidū!“
44Un toruēr tie bija pārgalvīgi un devās augšup kalnāja virsotnē, bet tā Kunga derības šķirsts un Mozus nekustējās ārā no nometnes.
45Tad amalekieši un kānaānieši, kas tanīs kalnos dzīvoja, nāca lejup un tos sita un padzina līdz Hormai.
Currently Selected:
CETURTĀ MOZUS 14: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
