ĪJABA 6

1Ījabs atbildēja un sacīja tā:

2„Ak, kaut jel manas nepatikas svērtin tiktu svērtas, un arī manas sāpes kopā ar tām tiktu liktas svaru kausos!

3Tad tās izrādītos smagākas nekā smiltis jūras malā, un tāpēc mani vārdi izskan aplami.

4Paša Visuvarenā bultas ir ieurbušās manī, un to dedzinātāju indi mans gars uzsūc sevī. Dieva iedvesto izbīļu tēli ir nostājušies kaujas kārtībā pret mani.

5Vai tad meža ēzelis zviedz kā badā, ja tas stāv uz zaļa maura? Un vai vērsis mauj aiz neēšanas, ja tam ir sava barība?

6Vai tad sāju ēdienu var ēst bez sāls? Vai ir kāda noteikta garša olas baltumā?

7Mana dvēsele atsakās tam pieskarties, un tam līdzīgs ir manas barības negaršīgums.

8Kaut notiktu, ko es lūdzos, un kaut Dievs manu cerību piepildītu!

9Kaut vai Dievam labpatiktu mani sadragāt, vai kaut Viņš paceltu savu roku, lai pārgrieztu manu dzīvības pavedienu!

10Tad tas man tomēr būtu apmierinājums, es un vēl savās nežēlīgās sāpēs, kas nemitas, palēktos gaisā, ka es neesmu aizliedzis Svētā vārdu.

11Cik liels tad vēl ir mans spēks, ka es vēl spētu izturēt? Un kāds būs mans gals, ka manai dvēselei būtu vēl jāpaciešas?

12Un ja mans spēks būtu akmens stiprumā, ja mana miesa būtu no vafa,

13Tad tomēr man pašam sevī nav nekāda padoma, un atbalsta un glābiņa iespējas man ir visas atrautas.

14Izmisuma pilnajam pienākas mīlestība no savu tuvinieku puses, pat ja viņš atsakās no bijības Visuvarenā priekšā.

15Mani draugi mani neuzticībā pievīluši kā kalnu strauti, kā kalnu strautu gultnes, kuras lietus laikā plūst pāri,

16Kuras plūst duļķaina ledus ūdens pilnas, kad tajās ieplūdis izkusušais sniegs,

17Bet kas brīdī, kad tās skar saules versme, izsīkst: kad paliek silts, tad tās ir bez pēdām pazudušas.

18Līkumodamas izvijas viņu tecējumu tekas, izgaro tukšajā gaisā un izzūd.

19Pēc šiem strautiem meklē pakaļ Tēmas karavāncs, uz tiem liek savas cerības Sābas ceļotāju pulki,

20Bet ar tādu cerību viņi paliek kaunā, un, nonākuši galā, viņi redz sevi vīlušos.

21Tiešām, arī jūs man tagad neesat vairs it nekas: jūs redzat briesmas un esat bezspēcīgi!

22Vai es jebkad esmu sacījis: „Piešķiriet man kaut ko un atnesiet man kādas dāvanas no savas pārticības

23Un izglābiet mani no ienaidnieku rokas un izpērciet mani no varmācīgo varas, kā arī no nežēlīgo augļotāju nagiem?

24Pamāciet mani, tad es palikšu klusu, un kur es izdarījis pārkāpumu, to lieciet man matīt!

25Cik iespaidīgi ir taisnīgā izteicieni, bet ko panāk jūsu rājiena nopēlumi?

26Vai jūsu nodoms ir izteikt manus vārdus pareizāki? Bet vai tad kāda izmisuma pilna cilvēka vārdi nav vējam teikti?

27Jūs jau esat pat ar mieru mest likteņa meslus par bāreni, un savus draugus jūs esat gatavi pārdot par naudu!

28Bet tagad esiet labi un uzlūkojiet mani, jo jums sejā es nestāstīšu melus!

29Pagrieziet šurpu savu vaigu, lai man nenotiek netaisnība! Pagriezieties jel šurp pret mani: taisnība vēl ir manā pusē!

30Jeb vai tad jau uz manas mēles būtu aplama runa? Vai varbūt es būtu zaudējis spēju izšķirt atsevišķus nelaimes triecienus, atšķirt taisnību no netaisnības?“

Currently Selected:

ĪJABA 6: LTV1965

Highlight

Copy