ĪJABA 17
17
1„Mans gars ir salauzts, manas dienas ir galā, tikai kapavieta vien mani gaida.
2Patiešām, tikai mēdītāji ir man visapkārt un uz viņu ķildošanos jāno-raugās manām acīm!
3Es lūdzu, ieliec jel Pats pie Sevis ķīlu manis labad, jo kas gan cits kā galvinieks varētu man dot solījumu?
4Pats Tu viņu sirdi esi noslēdzis pareizai ieskatei, un tādēļ Tu nevari atļaut viņiem arī uzvarēt.
5Ja kāds savus draugus nodod, lai kaut ko iegūtu no viņu mantas, tad tādēļ izīgst viņa bērnu acis!
6Un mani Viņš ir nolicis tautām par apsmieklu, un man jāpieļauj, lai man spļauj sejā.
7Sāpju dēļ manas acis ir kļuvušas tumšas, un visi mani locekļi līdzinās vairs tikai ēnai.
8Un tālab taisnie izsamist, un šķīstais ir sašutis par neganto bezdievi.
9Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa; kam ir tīras rokas, tas arvienu pieaug spēkā.
10Bet lai jau ari jūs visi atgrieztos pie manis; es lūdzu, nāciet, tomēr es jūsu vidū neredzu nevienu gudru.
11Manas dienas ir aiztecējušas, mani nodomi ir sabrukuši, mani svētākie sirds centieni!
12Manu nakti viņi taisās pārvērst par dienu, jo man taču gaisma esot tuvāka nekā tumsa!
13Bet ja jau es gaidu uz nāves valstību kā uz savu nākamo mitekli, kurā tumsa jau uzklājusi man guļas vietu,
14Ja jau es kapu esmu nosaucis par savu tēvu, bet tārpus par savu māti un māsu, —
15Jā—kur tad, un kāda lai vēl būtu mana cerība, jā, tiešām cerība, —un kas var to saskatīt?
16Tā ved mani lejup pie nāves valstības vārtiem, kaut ari tur miesai pīšļos būs atdusa.“
Currently Selected:
ĪJABA 17: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
