JEREMIJAS 7
7
1Šis ir tā Kunga vārds, kas kļuva dzirdams Jeremijam, un tas Kungs sacīja tā:
2„Nostājies tā Kunga nama vārtos un sludini skaļā balsī sekojošo. Klausaities tā Kunga vārdu, visi judieši, kas jūs ieejat pa šiem vārtiem pielūgt to Kungu!
3Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Dariet taisnus savus ceļus un savus darbus, tad Es jums ļaušu dzīvot šinī vietā!
4Nepaļaujieties uz viltus vārdiem, kad jums saka: Tas ir tā Kunga nams, tā Kunga nams, tā Kunga nams! —
5Jo tikai tad, ja jūs nopietni labosit savus dzīves ceļus, savus darbus un visu savu rīcību, bet nesaskaņu gadījumos izturēsities pēc taisnības cits pret citu;
6Kad jūs neapbēdināsit svešinieku, bāreni un atraitni un neizliesit nenoziedzīgas asinis šinī vietā un nekalposit citiem dieviem sev pašiem par postu,
7Tad Es ļaušu jums dzīvot šinī vietā, šinī zemē, ko Es devu jūsu tēviem uz mūžīgiem laikiem.
8Bet redzi, jūs paļaujaties uz viltus vārdiem, kas nekam neder!
9Vai tad jums bija zagt, nokaut, laulību pārkāpt, nepatiesi zvērēt un kvēpināt Baālam un kalpot citiem dieviem, kas jums sveši?
10Un tad jūs nākat un stājaties manā priekšā šinī namā, kas nosaukts manā vārdā, un sakāt: Mēs esam glābti! un turpināt visas minētās negantības.
11Vai tad šis nams, kas nes manu vārdu, kļuvis jūsu acīs par slepkavu bedri? Tiešām, ari Man tas tā liekas!“ —saka tas Kungs.
12„Eita taču uz manu svēto vietu, kas ir Šilā, kuri esākumā mājoja mans vārds, un raugait, par ko Es to esmu pārvērtis savas Israēla tautas ļaunuma dēļ!
13Bet tādēļ, ka jūs darījāt visus tos pašus darbus“, —tā saka tas Kungs, —„un kaut gan Es vienmēr uz jums runāju, bet jūs Mani neklausījāt, un lai gan Es jūs saucu, taču jūs Man neatbil-dējāt,
14Tad Es darīšu šim namam, kas nes manu vārdu un uz ko jūs paļaujaties, un šai svētai vietai, ko Es devu jums un jūsu tēviem, tāpat kā Es Šilai darīju:
15Es jūs atstumšu no sava vaiga, kā Es atstūmu visus jūsu brāļus, visu Efraima dzimumu!
16Bet tu neaizlūdz par šo tautu un nenāc par tiem manā priekšā ne ar žēlabām, ne ar lūgšanu, nepūlies! Jo Es tevi tomēr nepaklausīšu.
17Vai tad tu neredzi, ko tie dara Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās?
18Bērni salasa malku, un tēvi iekurina uguni; sievas mīca maizi, lai ceptu raušus debesu ķēniņienei. Tie nes dzeramos upurus svešiem dieviem, lai Mani sakaitinātu.
19Bet vai viņi sāpina ar to Mani?“ —saka tas Kungs, —„vai ne drīzāk paši sevi sev par kaunu?“
20Tādēļ saka Dievs tas Kungs: „Redzi, manas dusmas un mana bardzība izgāzīsies pār šo vietu, pār cilvēkiem un lopiem un meža kokiem un zemes augļiem, tā degs un neizdzisīs!“
21Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Lieciet tomēr klāt savus dedzināmos upupus pie saviem kaujamiem upuriem un ēdiet to gaļu!
22Jo Es jūsu tēviem tanī dienā, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, neko nenoteicu nedz pavēlēju par dedzināmiem un kaujamiem upuriem,
23Bet Es tiem devu šādu pavēli: Klausait maniem norādījumiem, tad Es būšu jūsu Dievs, un jūs būsit mana tauta; staigājiet pa visiein tiem ceļiem, ko Es jums pavēlu, lai jums labi klājas!
24Bet tie Man neklausīja un savas 1 ausis neatvēra; tie staigāja pēc savas ļaunās sirds padoma un pagrieza Man muguru un ne vaigu.
25Gan Es kopš tās dienas, kad jūsu tēvi izgāja no Ēģiptes zemes, līdz šai dienai sūtīju pie jums nemitīgi ikdienas visus savus kalpus—praviešus,
26Taču viņi Man neklausīja un Man nepievērsa savas ausis, bet bija ietiepīgi un izturējās vēl ļaunāk nekā viņu tēvi.
27Un ja tu viņiem arī visu to teiktu, viņi tomēr uz tevi neklausīsies, un ja tu viņiem ari (bargāk) uzsauktu, viņi tev neatbildēs.
28Tad saki tiem: Lūk tauta, kas neklausa tā Kunga, sava Dieva, balsi un neļaujas biedināt sevi. Uzticīgā paļāvība ir pagalam, un tās vārdi galīgi apklusuši viņas mutē!
29Nocērp savus skaistos galvas matus, savu diženo galvas rotu, tu Ciānas meita, met tos projām un dziedi sēru dziesmu kailajos kalnos! Jo tas Kungs ir pametis un atstūmis to tautu, pret kupu vērstas Viņa dusmas!
30Jo Jūdas bērni darīja, kas ļauns manās acīs“, —tā saka tas Kungs, —„tie nostatīja savus negantos elkus tai namā, kas nes manu vārdu, lai to apgānītu,
31Un uzcēla Tofetam altāri Ben-Hinomas ielejā, lai tur ziedotu savus dēlus un meitas, ko Es neesmu pavēlējis un kas Man nekad nevarēja nākt prātā.“ —
32„Tādēļ, redzi, nāks diena“, —tā saka tas Kungs, —„kad nerunās vairs par Tofetu un par Ben-Hinoma ieleju, bet par slepkavošanas ieleju. Tofetā būs kapsēta, jo citur nekur tai vietas nebūs.
33Šīs tautas miroņi noderēs par barību putniem apakš debess un zvēriem virs zemes, un neviens tos netraucēs un nedzīs projām.
34Un Es darīšu galu priekam un jautrībai Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās, kā arī līgavaiņa gavilēm un līgavas līksmajām dziesmām; jo šai zemei jākļūst par tuksnesi!“
Currently Selected:
JEREMIJAS 7: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
