SOG̒U 6

1Kad Israēla bērni atkal darīja, kas bija ļauns tā Kunga acīs, tad tas Kungs tos nodeva midianiešu rokās septiņus gadus.

2Un kad Midiafta roka smagi gulēja uz Israēla, tad Israēla bērni, lai aizstāvētos pret Midianu, sev taisīja patvertnes kalnos un alas klintīs un nocietinājumus kalnu virsomēs.

3Jo tikko Israēls bija iesējis, kā jau tūdaļ nāca Midiana ļaudis un Amaleks un ari austrumu viri, lai karotu ar viņiem.

4Un tie uzcēla visapkārt ap viņiem savas teltis un nopostīja zemes ražu līdz pat Gazas pievārtei; un tie neatstāja nemaz pārtikas Israēlā, ari ne sīklopus, nedz vēršus, nedz ēzeļus,

5Jo tie mēdza nākt ar saviem ganāmiem pulkiem un ar savām teltīm, nākdami tik lielos baros kā siseņi, ka nedz viņus pašus, nedz viņu kamieļus nevarēja saskaitīt; viņi nāca ar noteiktu nolūku zemi galīgi izpostīt.

6Tā kā Midiana dēļ Israēls ļoti panika, tad Israēla bērni sauca pēc tā Kunga palidzibas.

7Un notika, kad Israēla bērni piesauca to Kungu Midiana dēļ,

8Tad tas Kungs sūtīja pie Israēla bērniem pravieti; tas viņiem sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu jūs izvedis no Ēģiptes, un Es esmu jūs izvedis no kalpības nama.

9Un Es jūs atbrīvoju no ēģiptiešu rokas un ari no visu jūsu apspiedēju rokas, un Es tos izdzinu, jums ienākot, un Es devu jums viņu zemi,

10Un Es jums sacīju, Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, nezemojieties amo-riešu dievu priekšā, kuru zemē jūs dzīvojat! Bet jūs neesat klausījuši manai balsij.“

11Tad tā Kunga eņģelis nāca un apsēdās zem Ofras ozola, kas piederēja abiēzrietim Joasam, un viņa dēls Gideons kūla kviešus vina spiedē, lai tos paslēptu no Midiana.

12Un tā Kunga eņģelis viņam parādījās un sacīja: „Tas Kungs ir ar tevi, tu stiprais, varenais virs!“

13Bet Gideons viņam sacīja: „Piedod man, mans kungs, bet vai tas Kungs tiešām ir ar mums? Kāpēc tad mums visas šis bēdas ir uznākušas? Un kur ir visi tie brīnuma darbi, par kuriem mūsu tēvi ir stāstījuši, sacīdami: „Tas bija tas Kungs, kas mūs ir izvedis no Ēģiptes!“ —Bet tagad tas Kungs mūs ir atstūmis un nodevis Midiana rokā!“

14Tad tas Kungs pagriezās pret viņu un tam sacīja: „Ej ar šo savu spēku un izglāb Israēlu no Midiana rokas! Patiesi, Es tevi tagad sūtu!“

15Bet viņš sacīja: „Piedod man, mans Kungs, ar ko lai es izglābju Israēlu? Redzi, mana ģints ir nabagākā, Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā!“

16Un tas Kungs viņam sacīja: „Tāpēc ka Es būšu ar tevi, tu sakausi Midianu kā vienu vienīgu viru.“

17Tad viņš sacīja: „Ja es esmu atradis žēlastību Tavās acis, tad dod jel man zīmi, ka Tu tas tiešām esi, kas ar mani runā!

18Neatkāpies, lūdzams, no šīs vietas kamēr es pie Tevis atgriežos, atnesu Tev savu dāvanu upuri un to novietoju tavā priekšā!“ Un viņš atbildēja: „Es palikšu, kamēr tu atkal nāksi.“

19Un Gideons iegāja savā namā un sagatavoja kazlēnu un neraudzētas karašas no ēfas smalko kviešu miltu; gaļu viņš ielika grozā, bet viru ielēja māla podā, iznesa viņam ārā zem ozola un to pasniedza viņam.

20Un tā Kunga eņģelis sacīja viņam: „Ņem gaļu un neraudzētās maizes un liec tās šeit uz šis klints, bet viru izlej zemē!“ Un viņš tā arī izdarīja.

21Tad tā Kunga eņģelis izstiepa savu roku un ar zižļa galu, kas tam bija rokā, pieskārās ir gaļai, ir neraudzētām maizēm; tad izšāvās uguns no klints un aprija gaļu un neraudzētās maizes; un tā Kungu eņģelis nozuda no viņa acīm.

22Kad nu Gideons noskārta, ka tas bija tā Kunga eņģelis bijis, tad viņš sacīja: „Ak vai, mans Kungs un Dievs! Es esmu redzējis tā Kunga eņģeli vaigu vaigā!“

23Tad tas Kungs viņam sacīja: „Miers ar tevi! Nebīsties, tu nemirsi!“

24Tad Gideons tur uzcēla altāri tam Kungam, un viņs to nosauca: „Tas Kungs ir miers!“ Un tāds tas ir vēl līdz šai dienai Ofra, Abiēzera ģints novadā.

25Un notika tanī nakti, ka tas Kungs viņam sacīja: „Ņem jaunu vērsi, kas pieder tavam tēvam, un vēl otru vērsi, kas ir septiņus gadus vecs, tin nojauc Baāla altāri, kas ir tavam tēvam, un nocērt elka stabu, kas ir tam līdzās!

26Un uzcel altāri tam Kungam, savam Dievam, uz šā nocietinātā kalna virsotnes saskaņā ar kārtības noteiku-miem par altāra celšanu, ņem otru vērsi un upurē to kā dedzināmo upuri ar elka staba malku, ko tu būsi nocirtis!“

27Tad Gideons izraudzīja desmit vīrus no saviem kalpiem un darīja tā, kā tas Kungs bija viņam sacījis; bet tāpēc, ka viņš baidījās no sava tēva ģints un no pilsētas ļaudīm to darīt dienā, tad viņš to izdarīja naktī.

28Kad nu pilsētas vīri agri no rīta uzcēlās un redzēja, ka Baāla altāris ir salauzīts un elka stabs, kas atradās tam līdzās, nocirsts, un ka otrs vērsis bija upurēts kā dedzināmais upuris uz jaunuzceltā altāpa,

29Tad tie cits citam taujāja: „Kas to ir darījis?“ Un kad tie meklēja un vāca ziņas, tad tiem tika sacīts: „Gideons, Joasa dēls, to ir darījis.“

30Tad pilsētas vīri teica Joasam: „Izdod mums savu dēlu, jo viņam ir jāmirst, tāpēc ka viņš ir nolauzis Baāla altāri un nocitis ašēru, svēto koku, kas bija tam līdzās!“

31Un Joass sacīja visiem tiem, kas ap viņu pulcējās: „Vai tad jūs gribat uzņemties cīņu Baāla vietā? Vai jūs varbūt pat domājat viņu glābt? Lai tas, kas grib par viņu cīnīties, mirst vēl šinī rītā! Ja tiešām Baāls ir dievs, tad viņš pats par sevi cīnīsies tādēļ, ka kāds ir nolauzis viņa altāri!“

32Un tanī dienā viņi nosauca Gideonu Jerubbaāls un sacīja: „Baāls vedīs ar viņu cīņu, tāpēc ka viņš ir tā altāri noplēsis.“

33Bet visi midianieši un Amaleka dēli un austrumu bari sapulcējās vienkopus, pārcēlās pāri uz otru pusi un uzcēla savas teltis Jezreēlas līdzenumā.

34Tad tā Runga gars nāca pār Gideonu, un viņš pūta tauri un sasauca kopā visus abiēzeriešus, lai tie viņam sekotu.

35Un viņš izsūtīja vēstnešus pa visu Manases cilti, aicinādams, lai tie viņam sekotu; viņš nosūtīja vēstnešus arī pie Ašera, pie Zebulona un pie Naftaļa ciltīm, un tie devās viņam pretī.

36Un Gideons sacīja Dievam: „Ja Tu esi nolēmis ar manu roku izglābt Israēlu, kā Tu esi solījis,

37Redzi, es izklāšu aitas vilnas cirpumu uz klona; ja rasa būs vienīgi uz svaigi cirptās vilnas, bet visa pārējā zeme būs sausa, tad es zināšu, ka Tu atpestīsi Israēlu ar manu roku, kā Tu to esi solījis.“

38Un viņš tā arī izdarīja. Kad nākamās dienas rītā viņš agri piecēlās, viņš izspieda cirpumu un izgrieza rasu no cirpuma, veselu kausu pilnu ūdens.

39Tad Gideons sacīja Dievam: „Neiekaisti, lūdzams, dusmās pret mani, ja tikai es vēl vienu reizi Tev gribu ko lūgt! Ļauj man vēl vienu reizi, ka mēģinu ar šo vilnu: šoreiz lai vilna paliek pilnīgi sausa, vienīgi tā, bet pa visu zemi lai būtu rasa!“

40Un Dievs tā lika arī notikt tanī naktī: vienīgi cirpums bija sauss, bet visu zemi klāja rasa.

Currently Selected:

SOG̒U 6: LTV1965

Highlight

Copy