PIEKTĀ MOZUS 32
32
1„Uzklausiet, debesis, jo es gribu runāt, un lai dzird zeme manas mutes vārdus!
2Līsti lejup kā lietus, mana mācība, un pili kā rasa, mana valoda, kā lietutiņš uz jaunu zaļumu un kā lāses uz zāli!
3Jo es slavēšu tā Kunga vārdu: Dodiet godu mūsu Dievam!
4Viņš ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.
5Pret Viņu ir apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet, sevim par kaunu, nikna un netikla cilts.
6Vai jūs tam Kungam tā atmaksājat, tu neprātīgā un negudrā tauta? Vai Viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, vai Viņš nav radījis tevi un izveidojis?
7Piemini senās dienas, ņem vērā gadus no paaudzes uz paaudzi! Vaicā savam tēvam, tas tev to stāstīs, prasi saviem vecajiem, tie tev to teiks:
8Tanī laikā, kad Visuaugstais tautām dalīja viņu daļas un kad Viņš šķīra cilvēku bērnus citu no cita, tad Viņš noteica tautām robežas pēc Israēla bērnu skaita.
9Jo tā Kunga daļa ir Viņa tauta, Jēkabs ir Viņa nospraustais īpašums.
10Viņš to atrada tuksnešainā zemē, klajumā, plēsīgu zvēru briesmīgu kaucienu vidū; Viņš to apkampa pasargādams, Viņš to pieņēma pie sevis, Viņš to sargāja kā acu raugu.
11Kā ērglis, kas savu perējumu vedina un lidinās pār saviem bērniem, kas izpleš sargādams savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem,
12Tā tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar Viņu.
13Un Viņš tiem lika celties pāri pār zemes augstumiem, un Viņš tos ēdināja ar lauku augļiem; Viņš tos mieloja ar medu no klints un ar eļļu no viscietākā klints ieža;
14Tev bija krējums no govīm un piens no avīm līdz ar jēru taukiem, un Basanas auni un āži ar taukām nierēm un turklāt tīrākie kvieši, un vīnogu sula, vīna ogu asinis, tu dzēri ugunīgāko vīnu.
15Kad nu Ješurūns#32.15 t.i. Israēls. aptaukojās, tad viņš mķojās, —tu paliki trekns, tukls un izlaidīgs, —tad viņš atstāja Dievu, kas bija viņu radījis, un nicināja savas pestīšanas klinti.
16Tie Viņu kaitināja ar svešiem dieviem, ar negantībām tie Viņu sarūg-tināja.
17Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, dieviem, kas tiem agrāk bija nepazīstami, un ko jūsu tēvi nav bijušies.
18Savas dzimšanas klinti tu mitējies atzīt un tu aizmirsi Dievu, kas tevi ir radījis.
19Un kad tas Kungs to ieraudzīja, tad Viņš īgnumā atmeta savus dēlus un savas meitas,
20Un Viņš teica: „Es paslēpšu savu vaigu no viņiem, Es gribu noskatīties, kā viņiem pēcgalā klāsies, jo tā ir netikla tauta, bērni bez uzticības.
21Tie Manī ir modinājuši greizsirdību ar saviem nedieviem, Mani sarūgtinājuši ar saviem beznozīmīgiem dieviem. Es gribu modināt viņos greizsirdību un skaudību ar kādiem ļaudīm, kas pat par tautu nav saucami, Es gribu, lai viņus sakaitina un sanikno kāda nesaprātīga ļaužu cilts.
22Jo uguns ir iedegusies no manām dusmām, un liesmas ir izplatījušās līdz pašiem apakšzemes dziļumiem un aprīs zemi ar tās augļiem un aizdedzinās kalnu pamatus.
23Es sakrāšu ļaunumu pār viņiem, Es raidīšu savas bultas pret viņiem.
24Badā būs tiem izģinst, sērgās būs tiem izdēdēt un no slimībām tiem būs iztvīkt, tad Es vēl pret tiem vērsīšu zvēru zobus kopā ar pīšļos līdēju čūsku indi.
25Arā tos postīs zobens, bet iekšā izbailes, kā jaunekli, tā jaunavu un tā arī zīdaini kopā ar sirmgalvi.“
26Es varētu teikt: „Es viņus izputināšu, Es izdeldēšu viņu piemiņu starp cilvēkiem!“
27Ja Es nebaidītos, ka viņu ienaidnieki Mani varētu sakaitināt, ka manu patiesību varētu nomelnot viņu vajātāji, gūdami pamatu sacīt: „Mūsu roka bija tā varenā, un nebūt ne jau tas Kungs visu ir darījis!“
28Jo tā ir tauta ar bojātu padomu, un tiem nav saprašanas.
29Ja viņi būtu tik gudri un to samanītu, tad viņi noģistu, kāds gals tos sagaida.
30Kā viens vienīgs var vajāt tūkstošus, un kā divi vien var likt bēgt desmittūkstošiem? Vai ne tāpēc, ka tā klints tos ir pārdevusi un tas Kungs tos ir nodevis?
31Jo viņu klints nav tāda kā mūsu klints; par to mūsu ienaidnieki paši ir skaidrībā.
32Tāpēc, ka no Sodomas vīna koka ir viņu vīna koks, un tāpēc, ka no Gomoras apdēstītiem laukiem; tādēļ viņu vīna ķekari ir ar indi, un tiem žults rūgtumā ogas.
33Viņu vīns ir pūķu siekalas un indigāko odžu žults.
34Vai tas nav Manī ieslēgts un apzīmogots manā padomā?
35Man pieder atriebība un atmaksa laikā, kad viņu kāja slīdēs; jo tuvu klāt pienākusi ir viņu posta diena, un viņu likteņa bridis steigšus tuvojas.
36Jo tas Kungs tiesās savu tautu, bet pret saviem kalpiem Viņš būs žēlsirdīgs, kad Viņš redzēs, ka katrs atbalsts viņiem zudis, un ka tiklab stiprais kā ari vājais ir nieks.
37Un tad Viņš sacīs: „Kur ir viņu dievi, klints, uz ko tie cerēja?
38Kur ir tie, kas apēda jūsu upuru taukus un dzēra jūsu dzeramo upuru vīnu? Lai nu viņi ceļas un jums palīdz, ka jums būtu patvērums!
39Tagad redziet, ka Es, vienīgi Es tas esmu, un ka nav neviena dieva kā vien Es! Es nonāvēju, un Es daru dzīvu, Es ievainoju, bet Es dziedinu, un nav glābēja no manas rokas!
40Jo Es paceļu savu roku pret debesīm un saku: „Tik tiešām, ka Es mūžīgi dzīvoju:
41Kad Es trīšu savu zibinošo zobenu un mana roka atvēzēsies, lai tiesātu, tad Es no jaunu atriebšos saviem ienaidniekiem un atmaksāšu tiem, kas Mani ienīst!
42Es dzirdināšu savas bultas ar asinīm, un mans zobens rīs miesas ar nokauto un gūstā aizvesto asinīm, ar asinīm no ienaidnieku vareno galvām!“
43Gavilējiet, pagānu tautas, par Viņa tautu! Jo Viņš atriebj savu kalpu asinis, Viņš atriebjas saviem pretiniekiem un apžēlojas par savu zemi un par saviem ļaudīm. —
44Un Mozus nāca un teica visus šīs dziesmas vārdus, visai tautai to dzirdot, viņš, un Jozua, Nūna dēls.
45Kad nu Mozus bija pabeidzis runāt visus šos vārdus uz visu Israēlu,
46Tad viņš tiem sacīja: „Ņemiet pie sirds visus šos vārdus, ko es jums šodien svinīgi pasludinu un piekodinu. Tie jums ir rūpīgi jāiemāca jūsu bērniem, lai viņi sarga un pilda visus šīs bauslības noteikumus!
47Jo tas jums nav tukšs vārds, bet gan ir jūsu dzīvība, un ar šo vārdu jūs ilgi dzīvosit tanī zemē, uz kujru jūs, celdamies pāri Jardānai, ejat, lai to iemantotu.“
48Un tas Kungs runāja uz Mozu tanī pašā dienā, teikdams:
49„Kāp Abarima kalnājā Nebo kalna virsotnē, kas atrodas Moāba zemē pretī Jērikai, un skati Kānaāna zemi, ko Es došu Israēlam par dzimts īpašumu.
50Un tad tev būs jāmirst tanī kalnā, kurā tu tagad kāpsi, un tu tiksi piepulcināts savai tautai gluži tāpat, kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai,
51Tādēļ ka jūs Man turējāties pretim Israēla bērnu vidū pie nesaskaņu ūdeņiem Kadešā, Cina tuksnesī un tāpēc, ka jūs Mani neatzināt par svētu Israēla bērnu starpā.
52Tā nu tu gan savā priekšā redzēsi to zemi, ko Es došu Israēla bērniem, bet pašā šai zemē nenonāksi!“
Currently Selected:
PIEKTĀ MOZUS 32: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
