PIRMĀ SAMUELA 2

1Tad Anna pielūdza un sacīja: „Mana sirds ir liksma par to Kungu, mans rags ir augstu pacelts tā Kunga spēkā; mana mute ir atvērta pret maniem ienaidniekiem, jo es priecājos par Tavu pestīšanu.

2Nav neviena, kas ir svēts, kā vienīgi tas Kungs, jo nav neviena, izņemot vienīgi Tevi, un nav citas klints kā tikai mūsu Dievs.

3Nerunājiet pārspīlētu, lepnu valodu, lai no jūsu mutes neiziet nekautrīgi vārdi! Jo tas Kungs ir Dievs, visuzinātājs, Viņš sver darbus.

4Stipro loki guļ salauzti, bet nogurušie apjozti ar spēku.

5Kas bija paēduši, sader par maizi, bet izsalkušie nav vairs izsalkuši; pat neauglīgā ir dzemdējusi septiņus, bet bērniem svētītā ir sakaltusi.

6Tas Kungs nokauj, un Viņš dara dzīvu, Viņš nogrūž lejā ellē un atkal uzved augšā.

7Tas Kungs dara nabagu un dara bagātu, Viņš pazemo, un Viņš liek piecelties.

8Viņš no putekļiem pieceļ nabagu, un bēdīgos Viņš paceļ augšā no dubpem, likdams tiem kopā sēdēt ar ķēniņa dēliem, ļaudams tiem iemantot godības krēslu, jo zemes pamati pieder tam Kungam: uz tiem Viņš ari ir cēlis pasauli.

9Tā kājas, kas paļaujas uz Viņu, Viņš pasarga, bet bezdievīgie dabū galu tumsā, jo ne ar paša spēku cilvēks iegūst uzvaru.

10Tas Kungs liek salūzt saviem pretiniekiem, Viņš liek pār tiem debesīs rūkt pērkoniem. Tas Kungs tiesās zemes galus, un Viņš dos spēku savam ķēniņam, un Viņš pacels sava svaiditā pestīšanas ragu.“

11Un Elkana nogāja uz Rāmu savā namā, bet zēns kalpoja tam Kungam priestera Eļa uzraudzībā.

12Bet Eļa dēli bija netikli un bezgodīgi jaunieši, tie neatzina to Kungu.

13Priesteru pienākums pret tautu bija šāds: ja kāds cilvēks nāca un nesa savu kaujamo upuri, tad bija jānāk priestera kalpam, kamēr gaļa vārījās, un tam bija rokā dakšas ar trim zariem.

14Un viņam bija šīs dakšas jāiedur vārāmā podā vai katlā, vai pannā, vai māla podā, un visu, ko varēja uz dakšām uzdurt, to priesteris ņēma sev. Tā viņi darīja ar visiem Israēla ļaudīm, kas vien nāca uz Šilo.

15Dažreiz, pat vēl iekāms tie aizdedzināja upura taukus, lai tos kvēpinātu, priestera kalpi, kas bija arī viņa paša dēli, mēdza nākt un sacīja tam cilvēkam, kas patreiz nesa savu kaujamo upuri: „Dod gaļu priesterim cepetim! Tādēļ viņš negrib no tevis saņemt vārītu gaļu, bet gan tikai jēlu.“

16Kad nu tas vīrs tam atbildēja: „Papriekš taču kvēpināšanai iededzināmi tauki, pēc ņem tu sev, ko tava sirds kāro!“ Bet viņš tam atbildēja: „Nē, tev tūdaļ pat ir jādod, un ja ne, tad es ņemšu savu tiesu ar varu!“

17Tā šo abu jauniešu grēki tā Kunga acīs sakrājās ļoti lieli, jo tie izturējās ar nievām pret tā Kunga ēdamo upuri.

18Bet Samuēls, vēl zēns būdams, kalpoja tam Kungam godam, apjozies ar linu plecu segu.

19Un māte viņam uzšuva mazus virsū uzvelkamus svārkus, un viņa tos uznesa tam augšā gadu no gada, kad tā turpu devās ar savu vīru, lai upurētu savu gadskārtas kaujamo upuri.

20Un Ēlis svētīja Elkanu un viņa sievu ar vārdiem: „Lai tas Kungs dod tev pēcnācējus no šīs sievas tā izlūgtā vietā, kuru viņa ir no tā Kunga izlūgusi!“ Un tie atgriezās savā dzīves vietā.

21Un tas Kungs svētīja Annu, un tā kļuva grūta un dzemdēja trīs dēlus un divas meitas. Bet zēns Samuēls pieauga, būdams pie tā Kunga.

22Ēlis bija gan jau ļoti vecs, bet viņš visu dzirdēja, ko viņa dēli darīja pāri visam Israēlam un kā tie gulēja ar tām sievām, kuras kalpoja saiešanas telts durvju priekšā.

23Un viņš tiem sacīja: „Kādēļ jūs darāt tādas lietas, šīs ļaunās lietas, par kuļ-ām es dzirdu no visas tautas?

24Nē, mani dēli! Tā nav laba slava, kādu jūs esat—kā es dzirdu—iemantojuši tā Kunga tautā.

25Kad cilvēks pret cilvēku grēko, tad Dievs var salīdzināt, bet kad cilvēks apgrēkojas pret to Kungu, —jā, kas tad var uzņemties tam būt par salīdzinātāju?“ Bet tie neklausīja sava tēva balsi, jo tas Kungs gribēja tos iznīcināt.

26Bet zēns Samuēls augdams auga, un viņš labi patika ir tam Kungam, ir cilvēkiem.

27Tad kāds Dieva vīrs nāca pie Eļa un tam sacīja: „Tā saka tas Kungs: Bs pats esmu atklādamies atklājies tava tēva—Ārona—dzimtij, kad viņi vēl bija Ēģiptē, faraona namā.

28Un Es esmu tas, kas viņu izraudzīja no visām Israēla ciltīm sev par priesteri, lai tas tuvotos manam altārim un tur iededzinātu kvēpināmo upuri un lai tas valkātu plecu segu manā priekšā; un Es esmu tava tēva dzimtij novēlējis visus uguns upurus no visiem Israēla bērniem.

29Kāpēc jūs minat kājām manus kaujamos upurus un manus ēdamos upurus, ko Es esmu pavēlējis nest manā miteklī? Un kāpēc tu savus dēlus vairāk godā nekā Mani, ka jūs paši uzbarojaties no manas tautas, Israēla, pirmo augļu un pirmdzimušo dāvanu upuriem?

30Tādēļ šāds ir tā Kunga, Israēla Dieva, lēmums: Tiešām, Es biju pateicis, ka tavam un tava tēva dzimumam būs manā priekšā staigāt mūžīgi. Bet tagad ta Kunga lēmums ir šāds: tas lai ir tālu no Manis! Bet to, kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu, bet kas Mani nicina, tie tiks pazemoti.

31Redzi, nāks dienas, tad Es nocirtīšu tavu elkoni un arī tava tēva dzimts elkoni, tā ka nebūs vairs sirmgalvja tavā namā.

32Un tad tu ar lielu skaudību noraudzīsies uz visu to labumu, kas ir Israēlam sataisīts, bet visā tavā namā nākošās dienās nebūs neviena sirmgalvja.

33Bet gluži ikkatru Es neiznīcināšu, atraudams tos no mana altāra, lai tavas acis neizīgtu un nepaliktu tumšas sērās, lai tava sirds nesalūztu bēdās un lai tava dvēsele neiztvīktu, bet vairums tava dzimuma mirs vīra gados.

34Un lai par zīmi tev būtu abu tavu dēlu, Hofnus un Pinehasa, liktenis: viņi abi mirs vienā un tai pašā dienā!

35Bet sev Es iecelšu uzticīgu priesteri; tas darīs pēc mana sirdsprāta, un tas būs manai dvēselei tuvs, tam Es uzcelšu pastāvīgu namu, un viņš staigās mana svaidītā#2.35 t.i. Ķēnnina. priekšā vienmēr.

36Tad ikviens, kas vēl atlicies tavā dzimtī, nāks, lai nomestos tā priekšā zemē un lai salīgtu par algādža artavu un par riecienu maizes, un tad tas sacīs: Pieņem mani par palīgu savā priestera kalpošanas vietā, lai man būtu ko ēst kumoss maizes!“

Currently Selected:

PIRMĀ SAMUELA 2: LTV1965

Highlight

Copy