Evangelijs pēc Lukasa 20
20
XX.
Streids ar vērsinīkim.
1Un nūtyka vīnu dīn, kad Jys svētneicā mōceja ļaudis un sludynōja Evangeliju, pīgōja klōt vērsgoreidznīki un Rokstim mōceitī reizē ar tautas vacōkajim 2un vaicōja nu Jō saceidami: Soki mums, ar kaidom tīseibom Tu šytū dori, un kas Tev tōs tīseibas deve.
3Jys tim atbiļdēja: Ari Es grybu jums likt prīškā vīnu jautōjumu. 4Pasokit maņ: Vai Jōņa kristeiba pagōja nu dabasim vai nu ļaudim?
5Jī pōrsprīde sovstarpeigi saceidami: Jo mes saceisim: ka nu dabasim, tad Jys var mums saceit: Kōpēc tad jyus jam naticējot? 6Jo mēs saceisim: nu ļaudim, tod myusus visi ļaudis ar akminim nūmātōs. Jī tadei ir pōrlīcynōti, ka Jōņs ir pravīts. 7Tai tad jī atbiļdēja, ka nazynūt nu kurīnes (paīt)—. 8Jezus tim saceja: Ari Es jums nasaceišu, ar kaidom tīseibom Es tū doru.
Pīleidzeiba par ļaunajim dōrzkūpim.
9Un Jys sōce ļaudim stōsteit nōkušū pīleidzeibu: Vīns cylvāks, īreikōjis veina dōrzu, atdeve jū dōrzkūpim uz rentes un uz garōka laika izceļōja. #20:9 Izvēlējis Izraeļa tautu, Dīvs sōkumā uzticēja tōs vaideišonu tautas vacōkajim un Rokstim mōceitim, vēļōk syuteja pravīšus, bet tūs Izraeļa bārni vojōja un nūnōvēja. Beidzūt Dīvs atsyuteja sovu Dālu, bet ari Jū izraelīši nūnōvēja. 10Kad atgōja augļu laiks, jys nūsyuteja uz dōrzkūpim sovu kolpu, lai tī jam atdūtu veinūgu dōrza augļu daļu. Bet dōrzkūpi tū sasyta un palaide prūjom tukšā. 11Ūtrreiz nūsyuteja cytu kolpu, bet ari šytū jī sasyta, izsmēja un aizsyuteja tukšā. 12Tad jys nūsyuteja vēļ trešū; bet ari tū jī sakova un izmete ōrā.
13Tad veina dōrza kungs saceja: Kū lai es doru? Es nūsyuteišu sovu nūmīļōtū dālu; tu tadei jī īvārōs. 14Bet, īraudzejuši jū, dōrzkūpi sovstarpeigi pōrsprīde saceidami: Šytys ir mantinīks; mes jū nūnōvēsim un montōjums paliks mums. 15Un izmatuši orā nu veina dōrza, jū nūnōvēja.
16Kū tad veina dōrza kungs ar jim padareis? — Jys atgōjis iznycynōs tūs dōrzkūp’us un veina dōrzu atdūs citim. Jī, tū dzērdādami, saceja: Tys lai nanūteik.
17Bet Jys, pasavēris uz tim, saceja: Kū tad nūzeimoj šitī Rokstu vōrdi:
Tys akmiņs, kū byuvātōji atmete, ir palicis par styura pamatakmini.
18Ikvīns, kas uz šō akmiņa nūkriss, sadrups; bet uz kō jys uzkriss, tū satrīks.
19Rokstim mōceitī un vērsgoreidznīki gribēja tamā pat stuņdē ceļt pret Jū rūkas, bet beidōs ļaužu; jī tadei nūprota, ka tei pīleidzeiba atsateic uz jim.
Nūdūkļu jautōjums.
20Jī stipri skatejōs pēc Jō un izsyuteja izlyukus, lai tī, izalykdami par taisneigim, sagyutu Jū kaidā vōrdā. Tad jī Jū nūdūtu vērseibai, apgobola pōrvaļdnīka varai. 21Jī vaicōja saceidami: Mōceitōj, mes zynom, ka labi runoj un mōci, ka nasaskot uz cylvāka vaiga, bet gon pēc patīseibas mōci Dīva ceļus. 22Vai pīnōkās keizaram moksōt nūdūkļus, vai nē?
23Bet Jys, radzādams cauri jūs viļteibu, saceja: (kōpēc Mani kārdynojit?) 24Parōdit Maņ denaru. Kō ir šei zeime un vērsroksts? Jī atbiļdēja: keizara. 25Tad Jys saceja: Tai tad, tū, kas keizaram pīdar, atdūdit keizaram, bet kas Dīvam pīdar — Dīvam.
26Un jī, navarādami Jō ļaužu prīškā sagyut pi vōrda, nūsabreinōja un nūklusa.
Augšamceļšonōs jautōjums.
27Tad atgōja daži sadduceji, kas nūlīdz augšamceļšonūs, un vaicōja 28saceidami: Mōceitōj, Moizešs mums pavēlēja: Jo mērst pracāts brōļs, naatstōjis bārnu, tad lai jō sīvu precej jō brōļs un izsauc sovam brōļam pēcnōcējus. 29Beja septeni brōli; pyrmais apsaprecējis nūmyra bez bārnim. 30Tad pajēme jū ūtrais sev par sīvu, bet ari nūmyra bez bārnim; 31tad pajēme jū trešais. Un tai visi septeni nūmyra, napamatūt pēcnōcēju. 32Golā nūmyra ari tei sīvīte. 33Kam tad jei pīdarēs augšamceļšonā? Jei tadei visim septenim beja par sīvu.
34Jezus tim atbiļdēja: Šō pasauļa bārni precejās un īt pi veira. 35Bet tī, kas byus atzeiti par cīneigim dēļ viņa pasauļa un augšamceļšonōs, ni precēsīs, ni pi veira īs. #20:35 Šamā pasaulē laulōtō dzeive ir vajadzeiga, lai ciļvēci pasorgōtu nu izmēršonas. Augšamcālušīs vairs namērst, un tōpēc laulōtō dzeive nava vajadzeiga. 36Jī pat nūmērt vairs navarēs. Jī tadei ir Dīva bārni, leidzeigi eņgelim, jo jī ir augšamceļšonōs bārni. 37Tū, ka myrūni ceļsīs augšam, pat Moizešs nūrōda vītā par ēršku kryumu, kur jys Kungu sauc par Abraama Dīvu, Izaaka Dīvu un Jākuba Dīvu. 38Jys tadei navā myrušūs, bet gon dzeivūs Dīvs, jo visi Jam dzeivoj.
39Daži nu mōceitim atsasauce: Mōceitōj, tu labi pasaceji. 40Un jī naīsadrūšynōja vairs kaut kō nu Jō vaicōt.
Davida dāls.
41Tad Jys nu tim jautōja: Kai tad var saceit, ka Kristus ir Davida Dāls? 42Davids tadei pats psaļmu grōmotā soka:
Kungs saceja munam kungam,
sēstīs pa munai lobai rūkai,
43koleidz nūlikšu tovus īnaidnīkus
tovom kōjom par pamēsli.
44Tai tad Davids Jū sauc par Kungu, un kai tad Jys var byut jō dāls?
45Kad visi ļaudis klausejōs, Jys saceja sovim mōceklim: 46Sorgojitēs nu Rokstim mōceitim. Jī mīļoj staigōt garōs drēbēs; jī grib uz atklōtim laukumim byut sveicynōti un ījimt pyrmōs vītas synagogōs un pyrmōs vītas pi maļteites golda. 47Jī aprej atraitņu montu un taisnojās ar sovom garajom lyugšonom. Jī sajims borgōku tīsas sprīdumu.
Избрани в момента:
Evangelijs pēc Lukasa 20: LGT
Маркирай стих
Споделяне
Копиране
Искате ли вашите акценти да бъдат запазени на всички ваши устройства? Регистрирайте се или влезте
Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.