Rutes 1:5-22
Rutes 1:5-22 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Tad nomira abi - Mahlons un Kiljons. Tā šī sieva palika viena pēc abu dēlu un vīra nāves. Nu viņa kopā ar savām vedeklām posās atgriezties atpakaļ no Moāba zemes, jo viņa bija tur dzirdējusi, ka Tas Kungs esot labvēlīgi uzlūkojis Savu tautu, dodams tai maizi. Viņa kopā ar savām vedeklām atstāja vietu, kur viņa bija, un gāja atpakaļ uz Jūdas zemi. Ceļā Naomija sacīja abām savām vedeklām: "Ejiet, griezieties atpakaļ katra savas mātes mājā, un Tas Kungs lai parāda jums mīlestību, tāpat kā jūs esat to parādījušas man un abiem nelaiķiem. Tas Kungs lai dod jums atrast mieru katrai sava vīra namā." Tad viņa tās skūpstīja, bet tās sāka skaļā balsī raudāt un atbildēja viņai: "Mēs gribam iet tev līdzi pie tavas tautas." Tad Naomija sacīja: "Griezieties atpakaļ, manas meitas, kādēļ jums nākt man līdzi? Vai man būtu vēl dēli manā klēpī, kas varētu jums kļūt par vīriem? Griezieties atpakaļ, manas meitas, ejiet, jo esmu par vecu, lai ietu pie vīra. Ja arī es sacītu: man ir cerības, - un ja pat šo nakti es ietu pie vīra un dzemdētu dēlus, vai jūs gan gaidītu, līdz kamēr tie izaugtu? Vai jūs gan noslēgtos, neiedamas pie vīra? Nē, manas meitas, jo man ir pārāk sāpīgi jūsu dēļ, ka Tā Kunga roka ir mani skārusi." Tad viņas vēl skaļāk raudāja, un Orpa deva skūpstu savai vīramātei, bet Rute pieglaudās viņai. Tad tā viņai sacīja: "Lūk, tava svaine ir atgriezusies pie savas tautas un pie saviem dieviem, seko arī tu savai svainei." Bet Rute atbildēja: "Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo, kurp tu iesi, es iešu un, kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs. Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī apglabāta. Lai Tas Kungs dara man tā un vēl vairāk, tiešām, nāve vien spēs šķirt mani un tevi." Un, kad Naomija redzēja, ka viņa nelokāmi paliek pie sava nodoma iet viņai līdzi, viņa mitējās viņu pierunāt. Tā viņas abas gāja tālāk, līdz nonāca Bētlemē. Un, kad viņas ienāca Bētlemē, tad visā pilsētā viņu dēļ radās satraukums. Un bija dzirdamas runas: vai šī nav Naomija? Viņa sacīja tām: "Nesauciet mani - Naomija , bet sauciet mani - Māra , jo Visuvarenais man ir licis pieredzēt daudz rūgtuma. Pilnībā es aizgāju, un tukšai Tas Kungs man ir licis atgriezties. Kādēļ jūs mani saucat Naomija, ja Tas Kungs mani ir pazemojis un Visuvarenais mani ir apbēdinājis?" Tā Naomija atgriezās un līdz ar viņu moābiete Rute, viņas vedekla, kas bija atnākusi no Moāba zemes. Viņas ieradās Bētlemē miežu pļaujas sākumā.
Rutes 1:5-22 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Tad nomira abi, Machlons un Kiljons. Tā šī sieva palika viena pēc abu dēlu un vīra nāves. Nu viņa, kopā ar savām vedeklām, posās atgriezties atpakaļ no Moāba zemes, jo viņa bija tur dzirdējusi, ka tas Kungs esot labvēlīgi uzlūkojis savu tautu, dodams tai maizi. Viņa kopā ar savām vedeklām atstāja vietu, kur viņa bija, un gāja atpakaļ uz Jūdas zemi. Ceļā Naomija sacīja abām savam vedeklām: „Ejiet, griezieties atpakaļ katra savas mātes mājā, un tas Kungs lai parāda jums mīlestību, tāpat kā jūs esat to parādījušas man un abiem nelaiķiem. Tas Kungs lai dod Jums atrast mieru katrai sava vīra namā!“ Tad viņa tās skūpstīja, bet tās sāka skaļā balsī raudāt Un atbildēja viņai: „Mēs gribam iet tev līdzi pie tavas tautas.“ Tad Naomija sacīja: „Griezieties atpakaļ, manas meitas, kādēļ jums nākt man līdzi? Vai man būtu vēl dēli manā klēpī, kas varētu jums kļūt par vīriem?“ Griezieties atpakaļ, manas meitas, ejiet, jo esmu par vecu, lai ietu pie vira. Ja arī es sacītu: Man ir cerības, un ja pat šo nakti es ietu pie vīra un dzemdētu dēlus, Vai jūs gan gaidītu, līdz kamēr tie izaugtu? Vai jūs gan noslēgtos, neiedamas pie vīra? Nē, manas meitas, jo man ir pārāk sāpīgi jūsu dēļ, ka tā Kunga roka ir mani skārusi.“ Tad viņas vēl skaļāk raudāja, un Orpa deva skūpstu savai vīra mātei, bet Rute pieglaudās viņai. Tad tā viņai sacīja: „Lūk, tava svaine ir atgriezusies pie savas tautas un pie saviem dieviem, seko ari tu savai svainei.“ Bet Rute atbildēja: „Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo kurp tu iesi, es iešu, un kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs. Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī aprakta. Lai tas Kungs dara man šā vai tā, tiešām, nāve vien spēs šķīrt mani un tevi.“ Un kad Naomija redzēja, ka vīna nelokāmi paliek pie sava nodoma iet viņai līdzi, viņa mitējās viņu pierunāt. Tā viņas abas gāja tālāk, līdz nonāca Betlēmē. Un kad viņas ienāca Betlēmē, tad visā pilsētā viņu dēļ radās uztraukums. Un bija dzirdamas runas: „Vai šī nav Naomija?“ Viņa sacīja tām: „Nesauciet mani Naomija, bet sauciet mani Māra, jo Visuvarenais man ir licis pieredzēt daudz rūgtuma. Pilnībā es aizgāju, un tukšai tas Kungs man ir licis atgriezties. Kādēļ jūs mani saucat Naomija, ja tas Kungs mani ir pazemojis un Visuvarenais mani ir apbēdinājis?“ Tā Naomija atgriezās un līdzi ar viņu moābiete Rute, viņas vedekla, kas bija atnākusi no Moāba zemes. Viņas ieradās Betlēmē miežu pļaujas sākumā.
Rutes 1:5-22 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Tad arī šie abi, Mahlons un Kiljons, nomira, un sieva palika viena pēc saviem diviem dēliem un pēc sava vīra. Un viņa cēlās ar savām vedeklām un griezās atpakaļ no Moaba klajumiem; jo tā bija dzirdējusi Moaba zemē, ka Tas Kungs savus ļaudis piemeklējis un viņiem maizi devis. Tāpēc viņa aizgāja no tās vietas, kur tā bija, un viņas abas vedeklas ar viņu. Un kad viņa pa ceļu gāja, pāriet uz Jūda zemi, Tad Naomija sacīja uz savām abām vedeklām: ejat, griežaties atpakaļ ikviena uz savas mātes namu; lai Tas Kungs žēlastību pie jums dara, itin kā jūs esat darījuši pie aizgājušiem un pie manis. Lai Tas Kungs jums dod, ka jūs dusu atrodat, ikviena sava vīra namā. Un viņa tās skūpstīja. Tad tās pacēla savu balsi un raudāja. Un tās sacīja uz viņu: mēs gribam tev līdz iet pie taviem ļaudīm. Bet Naomija sacīja: griežaties atpakaļ manas meitas, kāpēc jums man iet līdz? Vai tad man vēl dēli varētu būt manā klēpī, kas jums varētu būt par vīriem? Griežaties atpakaļ, manas meitas, ejat, jo es esmu par vecu, iet pie vīra. Kad es tā sacītu, man vēl ir cerība, un ja man šinī naktī vīrs gadītos, un es dēlus dzemdētu, Vai tad jūs gaidītu, kamēr tie uzaugtu? Vai tad jūs ieslēgtos un pie vīra neietu? - Ne tā, manas meitas, man iet daudz grūtāki nekā jums, jo Tā Kunga roka pret mani izstiepusies. Tad tās pacēla savu balsi un raudāja atkal, un Orpa skūpstīja savu vīramāti, bet Rute palika pie viņas. Tad tā sacīja: redzi, tava vīra brāļa sieva griezusies atpakaļ pie saviem ļaudīm un pie sava dieva; seko arī tu sava vīra brāļa sievai. Bet Rute sacīja: nespied mani, tevi atstāt un no tevis aiziet; jo kurp tu iesi, arī es iešu, un kur tu mitīsi, tur arī es mitīšu; tavi ļaudis ir mani ļaudis, un tavs Dievs ir mans Dievs; Kur tu mirsi, tur es miršu, un tur gribu tapt aprakta; lai Tas Kungs man šā un tā dara, nāve vien mani un tevi šķirs. Kad nu viņa redzēja, ka šī bija stipri apņēmusies, viņai iet līdzi, tad viņa mitējās to pārrunāt. Un abas gāja, kamēr nāca uz Bētlemi. Un notikās, kad viņas Bētlemē nonāca, tad cēlās visa pilsēta par tām, un tie sacīja: vai šī nav Naomija? Bet viņa uz tām sacīja: nesauciet mani par Naomiju (jauka), sauciet mani par Māru (rūgta), jo Tas Visvarenais man piesūtījis lielu sirds rūgtumu. Pilna es aizgāju, bet tukšai Tas Kungs man licis atpakaļ griezties; kāpēc jūs mani sauksiet Naomiju, kad tomēr Tas Kungs pret mani liecību devis, un Tas Visvarenais mani apbēdinājis? Tā Naomija griezās atpakaļ, un Rute, tā Moabiešu sieva, viņas vedekla, līdz ar viņu griezās atpakaļ no Moaba, un tās nāca uz Bētlemi ap miežu pļaujamo laiku.