Nehemijas 4:1-23
Nehemijas 4:1-23 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Kad Sanballats dzirdēja, ka mēs ceļam mūri, tad viņš kļuva dusmīgs un ļoti saskaitās, un zobojās par jūdiem. Un viņš runāja savu brāļu un Samarijas karaspēka priekšā un sacīja: "Ko grib šie nožēlojamie jūdi? Vai viņiem to tā atļaus? Vai viņi tiešām kādreiz nesīs atkal savus pateicības upurus? Vai viņi reiz būs ar saviem darbiem galā? Vai viņi grib lasīt ārā no pelnu kaudzēm un no jauna likt lietā akmeņus, kas jau sen sadedzināti?" Bet amonietis Tobija, kas stāvēja viņam līdzās, sacīja: "Lai viņi ceļ ko celdami, ja lapsa uzkāps uz tā, tā sagraus viņu akmeņu mūri!" Dzirdi, mūsu Dievs, kā mēs esam kļuvuši par apsmieklu! Liec nākt izsmieklam uz viņu pašu galvām, dod, lai viņi tiek izlaupīti zemē, kur viņus tur gūstā! Un neapsedz viņu noziegumus un neizdzēs viņu grēkus Savu acu priekšā, jo ar savām darbu darītāju nievām viņi Tevi ir kaitinājuši! Bet mēs cītīgi turpinājām darbu, un, kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, tad tautai radās jauna darba drosme un rosme. Bet, kad Sanballats un Tobija, kā arī arābi un amonieši, un ašdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūru labošana un atjaunošana sokas, ka plaisas sāk aizvērties, tad viņi kļuva ļoti dusmīgi un visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzālemei un celtu tajā sajukumu. Tad mēs lūdzām savu Dievu un izlikām sargus pret viņiem dienu un nakti. Bet Jūdas ļaudis sacīja: "Nastu nesēju spēks zūd, un drupu ir daudz, un mēs nespējam vairs strādāt gar mūri!" Savukārt mūsu pretinieki teica: "Viņiem nekas nav jāredz, līdz mēs būsim nonākuši viņu vidū un kausim viņus, un izbeigsim celšanas darbus!" Kad atnāca jūdi, kas dzīvoja viņiem kaimiņos, tad viņi stāstīja mums desmitiem reižu: "No visām pusēm, kur vien viņi dzīvo, viņi taisās brukt mums virsū." Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem. Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem, un pārējai tautai: "Nebīstieties no viņiem! Atcerieties To Kungu, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!" Kad mūsu ienaidnieki dzirdēja, ka lieta mums kļuvusi zināma un ka Dievs viņu nodomu ir izjaucis, tad mēs visi atgriezāmies pie mūra, katrs pie sava darba. No tās dienas puse manu kalpu strādāja pie celšanas darbiem un otra puse turēja šķēpus, vairogus, stopus un bruņas, un virsnieki bija aiz visa Jūdas nama, kas strādāja gar mūri. Un nastu nesēji strādāja, ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu. Un cēlēji, kamēr cēla, bija apjozti ar savu zobenu ap gurniem. Un līdzās man stāvēja taurētāji. Tad es sacīju dižciltīgajiem, priekšniekiem un pārējai tautai: "Darbs ir liels un plašs, un mēs uz mūra esam tālu cits no cita atšķirti. Tanī vietā, kur jūs dzirdēsit taures skaņu, tur sapulcējieties pie mums. Mūsu Dievs cīnīsies par mums!" Tā mēs veicām mūra darbu: puse no mums turēja gatavībā šķēpus no rīta ausmas sākuma, līdz kamēr vakarā parādījās zvaigznes. Tajā laikā es arī pavēlēju tautai: "Ikviens vīrs un viņa kalps lai pavada nakti Jeruzālemē, lai viņi būtu mums nakti sardzei un dienu darbam." Tā nedz es, nedz mani brāļi, nedz mani kalpi, nedz sardzes vīri, kas bija aiz manis,- neviens no mums gandrīz nekad nenovilka savas drēbes. Ikviens turēja ieroci savā rokā.
Nehemijas 4:1-23 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Kad nu Sanballats dzirdēja, ka mēs ceļam mūri, tad viņš kļuva dusmīgs un ļoti saskaitās un zobojās par jūdiem. Un viņš runāja savu ciltsbrāļu un Samarijas karaspēka priekšā un sacīja: „Ko grib šie nožēlojamie jūdi? Vai viņiem to tā atļaus? Vai viņi tiešām kādreiz nesīs atkal savus pateicības upurus? Vai viņi reiz būs ar saviem darbiem galā? Vai viņi grib lasīt ārā no pelnu kaudzēm un no jauna likt lietā akmeņus, kas jau sen sadedzināti?“ Bet amonietis Tobija, kas stāvēja viņam līdzās, sacīja: „Lai viņi ceļ ko celdami, ja lapsa uzkāps uz tā, tā sagraus viņu akmeņu mūri!“ Dzirdi, mūsu Dievs, kā mēs esam kļuvuši par apsmieklu! Liec nākt izsmieklam uz viņu pašu galvām, dodi, lai viņi tiek izlaupīti zemē, kur viņus tur gūstniecībā! Un neapsedz viņu noziegumus un neizdzēs viņu grēkus savu acu priekšā, jo ar savām darbu darītāju nievām viņi Tevi ir kaitinājuši! Bet mēs cītīgi turpinājām darbu, un kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, tad tautai radās jauna darba drosme un rosme. Bet kad Sanballats un Tobija, kā arī arabieši un amonieši un asdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūru labošana un atjaunošana sokas, ka plaisas sāk aizvērties, tad viņi kļuva ļoti dusmīgi Un visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzālemei un celtu tajā sajukumu. Tad mēs lūdzām savu Dievu un izlikām sargus pret viņiem dienu un nakti. Bet Jūdas ļaudis sacīja: „Nastu nesēju spēks zūd, un drupu ir daudz, un mēs nespējam vairs strādāt gar mūri!“ Savukārt mūsu pretinieki teica: „Viņiem nekas nav jāredz, līdz kamēr mēs būsim nonākuši viņu vidū un kausim viņus un izbeigsim celšanas darbus!“ Kad jūdi, kas dzīvoja kaimiņos ar viņiem, atnāca, tad viņi stāstīja mums desmitām reižu: „No visām pusēm, kur vien viņi dzīvo, viņi taisās brukt mums virsū.“ Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem. Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem un pārējai tautai: „Nebīstieties no viņiem! Atcerieties to Kungu,, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!“ Kad mūsu ienaidnieki dzirdēja, ka lieta mums kļuvusi zināma, un ka Dievs viņu nodomu ir izjaucis, tad mēs visi atgriezāmies pie mūra, katrs pie sava darba. No tās dienas puse manu kalpu strādāja gar celšanas darbu un otra puse turēja šķēpus, vairogus, stopus un bruņas, un virsnieki bija aiz visa Jūdas nama, Kas strādāja gar mūri. Un nastu nesēji strādāja, ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu. Un cēlēji, kamēr cēla, bija apjozti ar savu zobenu ap gurniem. Un līdzās man stāvēja taurētāji. Tad es sacīju labiešiem, priekšniekiem un pārējai tautai: „Darbs ir liels, un plašs, un mēs uz mūra esam tālu cits no cita atšķirti. Tanī vietā, kur jūs dzirdēsit taures skaņu, tur sapulcējieties pie mums. Mūsu Dievs cīnīsies par mums!“ Tā mēs veicām mūpu darbu, un proti tā, ka puse no mums turēja gatavībā šķēpus no rīta ausmas sākuma, līdz kamēr vakarā parādījās zvaigznes. Tajā laikā es arī pavēlēju tautai: „Ikviens vīrs un viņa kalps lai pavada nakti Jeruzālemē, lai viņi būtu mums nakti sardzei un dienu darbam.“ Tā nedz es, nedz mani brāļi, nedz mani kalpi, nedz sardzes vīri, kas bija aiz manis, neviens no mums gandrīz nekad nenovilka savas drēbes. Ikviens turēja ieroci savā rokā.
Nehemijas 4:1-23 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Kad nu Sanbalats dzirdēja, ka mēs mūri uzceļam, tad viņš apskaitās un palika varen dusmīgs un apsmēja Jūdus. Un tas sacīja savu brāļu un Samarijas karaspēka priekšā: ko tie nespēcīgie Jūdi dara? Vai tiem būs dot tādu vaļu? Vai tie upurēs? Vai viņi vienā dienā to pabeigs? Vai viņi sadedzinātos akmeņus no pelnu čupām darīs dzīvus? Un amonietis Tobija stāvēja viņam blakām un sacīja: lai tik taisa! Kad tur lapsa uzlēks, tad tā viņu akmeņu mūri nogāzīs! Klausi, ak mūsu Dievs, kā mēs esam nievāti, un atgriez viņu nievāšanu uz viņu galvu un nodod tos par apsmieklu cietuma zemē, Un neapklāj viņu noziegumu, un viņu grēki lai netop izdzēsti Tavā priekšā, jo tie (Tevi) kaitinājuši to strādnieku priekšā. Bet mēs cēlām mūri un mūris tapa uzcelts līdz pusei, tad ļaudis jo priecīgi sāka strādāt. Kad nu Sanbalats un Tobija un Arābi un Amonieši un Ašdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūri gana augsti tiek atjaunoti, ka spraugas jau sāk aizpildīt, tad tie ļoti apskaitās. Un tie sametās visi uz vienu roku, nākt un karot pret Jeruzālemi un viņu postīt. Bet mēs pielūdzām savu Dievu un likām sardzi viņu dēļ dienām naktīm viņiem pretī. Tad Jūda sacīja: nesēju spēks ir noguris un daudz ir gruvešu, tā ka mēs pie mūra nevaram strādāt. Bet mūsu ienaidnieki sacīja: tiem nemanot un neredzot mēs nāksim viņu vidū un tos nokausim un darbam darīsim galu. Un notikās, kad Jūdi, kas viņiem sānis dzīvoja, nāca un mums gan desmit reiz sacīja no visām vietām: griežaties atpakaļ pie mums! Tad es lejas vietās aiz mūra un uz kalniem nostādīju ļaudis pēc viņu radiem ar viņu zobeniem, viņu šķēpiem un viņu stopiem. Un es lūkoju un cēlos un sacīju uz virsniekiem un priekšniekiem un citiem ļaudīm: nebīstaties no viņiem; pieminiet lielo bijājamo Kungu un karojiet par saviem brāļiem, saviem dēliem un savām meitām, savām sievām un saviem namiem. Un notikās, kad mūsu ienaidnieki bija dzirdējuši, ka tas mums tapis zināms, un ka Dievs viņu padomu bija iznīcinājis, tad mēs visi griezāmies atpakaļ pie mūra, ikkatrs pie sava darba. Un no tās dienas manu jaunekļu viena daļa darīja darbu, un otra daļa turēja šķēpus un priekšturamās bruņas un stopus un krūšu bruņas, un virsnieki stāvēja aiz visa Jūda nama. Kas mūri cēla un kas nastu nesa un kas uzkrāva, tie visi ar vienu roku darīja darbu un ar otru tie turēja kara ieročus. Un strādnieki bija jozuši ikviens savu zobenu ap saviem gurniem un tā tie strādāja, bet kas bazūni pūta, tas bija man blakām. Un es sacīju uz virsniekiem un uz valdniekiem un uz citiem ļaudīm: darbs ir liels un garš, un mēs esam atšķirti tālu cits no cita. Tai vietā, kur jūs dzirdēsiet bazūnes skaņu, tur jums pie mums būs sapulcēties; mūsu Dievs par mums karos. Tā mēs darījām to darbu. Un viena puse no tiem turēja šķēpus no rīta gaismas, līdz kamēr zvaigznes sāka spīdēt. Tanī laikā es arī sacīju uz ļaudīm: lai ikviens ar savu puisi pa nakti paliek Jeruzālemē, ka tie mums naktī ir par sargiem un dienā palīdz pie darba. Un ne es, ne mani brāļi, ne mani jaunekļi, ne sargi, kas aiz manis stāvēja, mēs nenovilkām savas drēbes un ikkatram bija savas bruņas pie rokas.