Marka 9:14-29
Marka 9:14-29 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un, nākuši pie mācekļiem, viņi redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem sarunājās. Un tūdaļ visi ļaudis, kas Viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši To sveicināja. Un Viņš tiem vaicāja: "Ko jūs ar tiem runājāt?" Un viens no ļaudīm Tam atbildēja: "Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un, kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja." Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis." Un tie to atveda pie Viņa. Un, kad Tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās. Un Viņš jautāja tā tēvam: "Cik ilgi viņam tas tā jau ir?" Bet tas Viņam sacīja: "No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums." Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic." Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: "Es ticu, palīdzi manai neticībai!" Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķīsto garu, uz to sacīdams: "Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu: izej ārā no tā un neieej vairs viņā." Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: "Tas ir nomiris." Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās. Un, kad Viņš namā bija iegājis, Viņa mācekļi Tam savrup jautāja: "Kāpēc mēs nespējām to izdarīt?" Un Viņš tiem sacīja: "Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu."
Marka 9:14-29 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un nākuši pie mācekļiem, viņi redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem sarunājās. Un tūdaļ visi ļaudis, kas viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši to sveici-nāja. Un viņš tiem vaicāja: „Ko jūs ar tiem runājāt?“ Un viens no ļaudīm tam atbildēja: „Mācītāj, es savu dēlu pie tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja.“ Bet viņš tiem atbildēja un sacīja: „Ak tu neticīgā cilts! Cik ilgi es pie jums būšu? Cik ilgi es jūs panesīšu? Vediet to pie manis.“ Un tie to atveda pie viņa. Un kad tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās. Un viņš jautāja viņa tēvam: „Cik ilgi viņam tas tā jau ir?“ Bet tas viņam sacīja: „No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis 1 gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; I bet ja tu ko spēji, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.“ Bet Jēzus uz to sacīja: „Tu saki: ja tu spēji! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.“ Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: „Es ticu, palīdzi manai neticībai!“ Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķisto garu, uz to sacīdams: „Tu mēmais un kurlais gars, es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs viņā.“ Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: „Tas ir nomiris.“ Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās. Un kad viņš namā bija iegājis, viņa mācekļi tam savrup jautāja: „Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?“ Un viņš tiem sacīja: „Šī suga citādi nevar iziet, kā vien ar Dieva lūgšanu.“
Marka 9:14-29 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Viņš pie Saviem mācekļiem nācis, redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem strīdējās. Un tūdaļ visi ļaudis, kad tie Viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši Viņu sveicināja. Un Viņš rakstu mācītājiem vaicāja: “Ko jūs ar tiem strīdaties?” Un viens no ļaudīm atbildēdams sacīja: “Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un tas puto un griež zobus un izdilst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet tie nav varējuši.” Bet Viņš tam atbildēja un sacīja: “Ak tu neticīgā cilts? Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis.” Un tie to atveda pie Viņa, un kad gars Viņu redzēja, tad tas tūdaļ to plosīja, un tas pie zemes krizdams vārtījās putodams. Un Viņš viņa tēvam jautāja: “Cik ilgi viņam tā noticies?” Bet tas sacīja: “No bērnu dienām. Un dažkārt viņš to ir iemetis ugunī, ka viņš to nomāktu; bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!” Bet Jēzus uz to sacīja: “Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” Un tūdaļ bērna tēvs brēca un sacīja ar asarām: “Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!” Bet Jēzus redzēdams, ka ļaudis sapulcējās, apdraudēja nešķīsto garu, uz to sacīdams: “Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs iekš tā.” Un tas izgāja, brēkdams un to gauži plosīdams, un viņš tapa tā kā mironis, tā ka daudzi sacīja: tas ir nomiris. Bet Jēzus to ņēma pie rokas, to uzcēla, un tas piecēlās. Un kad Viņš namā bija iegājis, Viņa mācekļi tam savrup jautāja: “Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?” Un Viņš uz tiem sacīja: “Šī suga citādi nevar iziet, kā vien caur lūgšanu un gavēšanu.”