Marka 6:6-34
Marka 6:6-34 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un Viņš brīnījās par viņu neticību. Un Viņš pārstaigāja ciemus, visapkārt mācīdams. Un Viņš sasauca divpadsmit un sāka tos izsūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstiem gariem, un tiem pavēlēja nekā neņemt līdzi ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā, bet tikai apaut kurpes un neapvilkt divi svārkus. Un Viņš tiem sacīja: "Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aizejat. Un, ja kādā vietā jūs nedz pieņems, nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību." Un tie izgājuši sludināja, lai atgriežas no grēkiem, un izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus. Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo Viņa Vārds bija tapis zināms, un sacīja, ka Jānis Kristītājs esot uzmodināts no miroņiem un tādēļ Viņā tādi brīnuma spēki darbojoties. Bet citi sacīja: "Viņš ir Ēlija." Un citi sacīja: "Viņš ir pravietis, kā viens no praviešiem." Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: "Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem." Jo tas pats Hērods bija sūtījis un licis Jāni apcietināt un saistīt cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ; jo viņš to bija apprecējis. Bet Jānis Hērodam bija sacījis: "Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva." Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nokaut, bet nevarēja. Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu sargāja, un, viņu dzirdēdams, tas bieži kļuva domīgs un tomēr labprāt viņu klausījās. Un gadījās izdevīga diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem un virsniekiem, un augstākajiem vīriem Galilejā rīkoja dzīres. Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja meitenei: "Lūdz no manis, ko gribēdama, es tev to došu." Un viņš tai zvērēja: "Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, līdz pat pusei no manas valsts." Bet viņa, ārā izgājusi, sacīja savai mātei: "Ko lai es lūdzu?" Bet tā sacīja: "Jāņa Kristītāja galvu." Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: "Es gribu, ka tu man tūlīt dod bļodā Jāņa Kristītāja galvu." Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt. Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu. Un tas nogājis viņam cietumā nocirta galvu un atnesa viņa galvu bļodā, un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei. Un, kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā. Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. Un Viņš tiem saka: "Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt." Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu. Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina, un satecēja kājām no visām pilsētām kopā, un nonāca tur viņiem pa priekšu. Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.
Marka 6:6-34 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un viņš brīnījās par viņu neticību. Un viņš pārstaigāja miestus, visapkārt mācīdams. Un viņš sasauca divpadsmit un sāka tos izsūtīt pa diviem un deva tiem varu pār nešķīstiem gariem Un tiem pavēlēja nekā neņemt līdz ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā, Bet tikai apaut kurpes un neapvilkt divi svārkus. Un viņš tiem sacīja: „Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aizejat. Un ja kādā vietā jūs nepieņems nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību.“ Un tie izgājuši sludināja, lai at-griežas no grēkiem, Un izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus. Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo viņa vārds bija tapis zināms, un sacīja, ka Jānis Kristītājs esot uzmodināts no miroņiem un tādēļ viņā tādi brīnuma spēki darbojoties. Bet citi sacīja: „Viņš ir Elija.“ Un citi sacīja: „Viņš ir pravietis, kā viens no praviešiem.“ Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: „Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem.“ Jo tas pats Hērods bija sūtījis un licis Jāni apcietināt un saistīt cietumā Hērodijas, Filipa, sava brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija apprecējis. Bet Jānis Hērodam bija sacījis: „Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva.“ Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nokaut; bet nevarēja. Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu sargāja, un viņu dzirdēdams tas bieži kļuva domīgs, un tomēr labprāt viņu klausījās. Un gadījās izdevīga diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem labiešiem un virsniekiem un augstāka-jiem vīriem Galilejā rīkoja dzīres. Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja meitenei: „Lūdz no manis, ko gribēdama, es tev to došu.“ Un viņš tai zvērēja: „Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, līdz pat pusei no manas valsts.“ Bet viņa, ārā izgājusi, sacīja savai mātei: „Ko lai es lūdzu?“ Bet tā sacīja: „Jāņa Kristītāja galvu.“ Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: „Es gribu, ka tu man tūlīt dodi bļodā Jāņa Kristītāja galvu.“ Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt. Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu. Un tas nogājis viņam cietumā nocirta galvu un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei. Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā. Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. Un viņš tiem saka: „Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.“ Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu. Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un nonāca tur viņiem papriekšu. Un Jēzus, izkāpdams malā, re-dzēja daudz ļaužu, un sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un viņš sāka tos daudz mācīt.
Marka 6:6-34 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Viņš brīnījās par viņu neticību un pārstaigāja ciemus, visapkārt mācīdams. Un Viņš aicināja divpadsmit un iesāka tos izsūtīt pa diviem un tiem deva varu pār nešķīstiem gariem, Un tiem pavēlēja, ka tie neko neņemtu līdz uz ceļu kā vien spieķi, ne kulīti, ne maizes, nedz naudas jostā; Bet ka kurpes apautu un neapvilktu divus svārkus. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kur jūs kādā namā ieiesiet, tur paliekat, tiekams jūs no turienes aizejat. Un ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izejat no turienes un nokratiet pīšļus no savām kājām viņiem par liecību. Patiesi, Es jums saku: Vieglāki būs Sodomas un Gomoras ļaudīm soda dienā nekā tādai pilsētai.” Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežas no grēkiem. Un izdzina daudz velnus un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja tos veselus. Un ķēniņš Hērods to dzirdēja (jo Viņa Vārds bija tapis zināms) un sacīja: “Jānis Kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ Viņš dara tādus varenus brīnumus.” Citi sacīja: “Viņš ir Elija,” un citi sacīja: “Viņš ir pravietis, jeb tā kā viens no praviešiem.” Bet Hērods to dzirdējis sacīja: “Viņš ir Jānis, kuram es nocirtu galvu, tas no miroņiem ir uzmodināts.” Jo pats Hērods bija sūtījis un Jāni grābis un to cietumā licis Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas dēļ; jo viņš to bija precējis. Jo Jānis uz Hērodu bija sacījis: “Tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.” Bet Hērodija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut, bet nevarēja; Jo Hērods Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darīja un labprāt viņu dzirdēja. Tad pienāca piemērota diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā dzīres taisīja saviem lieliem kungiem, virsniekiem un Galilejas augstākajiem vīriem. Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja uz meiteni: “Lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.” Un viņš tai zvērēja: “Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.” Bet viņa izgājusi sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.” Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod kādā bļodā Jāņa Kristītāja galvu.” Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņš negribēja viņai to liegt. Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest. Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei. Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā. Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko viņi bija darījuši un ko viņi bija mācījuši. Un Viņš uz tiem sacīja: “Nāciet savrup kādā vientuļa vietā un atpūšaties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. Un viņi laivā devās savrup uz kādu tukšu malu. Un ļaudis redzēja ka viņi aizbrauca, un daudzi Viņu pazina un skrēja turp kājām no visām pilsētām. Un atnāca tur pa priekšu un sapulcējās pie Viņa. Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nav. Un Viņš iesāka tos daudz mācīt.