Mateja 14:1-36
Mateja 14:1-36 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Tanī laikā zemes ceturtās daļas valdnieks Hērods dzirdēja par Jēzu un sacīja saviem kalpiem: "Šis ir Jānis Kristītājs, viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, tādēļ viņš spēj tos brīnumus darīt." Jo Hērods bija Jāni saņēmis, viņu sējis un ielicis cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, jo Jānis sacīja viņam: "Tas tev nepieklājas, ka viņa ir pie tevis." Un viņš to gribēja nokaut, tik baidījās no ļaudīm, jo tie viņu turēja par pravieti. Kad Hērodam bija dzimšanas diena, Hērodijas meita dejoja viņu priekšā, un tā Hērodam patika. Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, viņš došot visu, ko tā lūgšot. Un viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: "Dod man šeit bļodā Jāņa Kristītāja galvu." Tad ķēniņš noskuma; bet zvēresta un viesu dēļ, kas līdz ar viņu pie galda sēdēja, viņš pavēlēja to dot. Un viņš sūtīja uz cietumu un lika Jānim nocirst galvu. Un viņa galvu atnesa bļodā un deva meitenei; un tā to nesa savai mātei. Un viņa mācekļi atnāca, paņēma viņa miesas un apglabāja to; tad tie aizgāja un pasludināja to Jēzum. Un Jēzus, to dzirdēdams, aizbrauca laivā no turienes uz kādu attālu tukšu vietu, un ļaudis, to izdzirduši, gāja kājām no pilsētām Viņam pakaļ. Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos. Bet, kad vakars metās, Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: "Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau vēls; atlaid ļaudis, lai tie aiziet miestos un pērk sev ko ēšanai." Bet Jēzus tiem sacīja: "Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst!" Bet tie Viņam sacīja: "Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divi zivis." Un Viņš sacīja: "Nesiet Man tās šurp!" Un ļaudīm Viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla Savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm. Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām pilnus divpadsmit grozus. Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus. Un Jēzus tūdaļ lika Saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu, tiekāms Viņš atlaidīs ļaudis. Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Un, kad mācekļi Viņu redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: "Tas ir spoks." Un tie brēca aiz bailēm. Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!" Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: "Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu." Un Viņš sacīja: "Nāc!" Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: "Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?" Un, kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās. Un tie, kas bija laivā, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: "Patiesi Tu esi Dieva Dēls." Un viņi pārcēlās uz otru malu un nāca Ģenecaretes zemē. Un, kad turienes ļaudis Viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie Viņa visus neveselos un Viņu lūdza, ka tie drīkstētu tikai aizskart Viņa drēbju vīli; un, kas to aizskāra, kļuva vesels.
Mateja 14:1-36 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Tanī laikā ceturtās zemes daļas valdinieks Hērods dzirdēja par Jēzu Un sadja saviem kalpiem: „Šis ir Jānis Kristītājs, viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, tāpēc viņam tādi brīnišķi spēki.“ Jo Hērods bija Jāni saņēmis, viņu sējis un ieliris detumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ. Jo Jānis sadja uz viņu: „Tas tev nepieklājas, ka viņa ir pie tevis.“ Un viņš to gribēja nokaut, tīk baidījās no ļaudīm, jo tie viņu turēja par pravieti. Kad Hērodam bija dzimšanas diena. Hērodijas meita dejoja viņu priekšā, un tā Hērodam patika. Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, viņš došot visu, ko tā lūgšot. Un viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: „Dod man šeit bļodā Jāņa Kristītāja galvu.“ Tad ķēniņš noskuma; bet zvēresta un viesu dēļ, kas līdz ar viņu pie galda sēdēja, viņš pavēlēja to dot. Un viņš sūtīja uz cietumu un lika Jānim nocirst galvu. Un viņa galvu atnesa bļodā un deva meitenei; un tā to nesa savai mātei. Un viņa mācekļi atnāca, paņēma viņa miesas un tās apraka; tad tie aizgāja un pasludināja to Jēzum. Un Jēzus, to dzirdēdams, aizbrauca laivā no turienes uz kādu attālu tukšu vietu, un ļaudis, to izdzirduši, gāja kājām no pilsētām viņam pakaļ. Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un viņam sirds iežēlojās par tiem un viņš dziedināja viņu neveselos. Bet kad vakars metās, viņa mācekļi piegāja pie viņa un sacīja: „Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau vēls; atlaid ļaudis, lai tie aiziet miestos un pērk sev ko ēšanai.“ Bet Jēzus tiem sacīja: „Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst!“ Bet tie uz viņu sacīja: „Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divi zivis.“ Un viņš sacīja: „Nesiet man tās šurp!“ Un ļaudīm viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla savas acis uz debesim, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm. Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit grozus pilnus. Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus. Un Jēzus [tūdaļ] lika saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu, tiekāms viņš atlaidīs ļaudis. Un ļaudis atlaidis, viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un kad vakars metās, viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretējs vējš. Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Un kad mācekļi to redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: „Tas ir spoks.“ Un tie brēca aiz bailēm. Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: „Tunet drošu prātu, es tas esmu! Nebīstieties!“ Un Pēteris viņam atbildēja un sacīja: „Kungs, ja tu tas esi, tad liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.“ Un viņš sacīja: „Nāc!“ Un Pē-teris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: „Kungs, palīdzi man!“ Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: „Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?“ Un kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās. Un tie, kas bija laivā, metās viņa priekšā ceļos un sacīja: „Patiesi tu esi Dieva Dēls.“ Un viņi pārcēlās uz otru malu un nāca Genecaretes zemē. Un kad turienes ļaudis viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie viņa visus neveselos. Un viņu lūdza, ka tie drīkstētu tikai aizkart viņa drēbju vīli; un kas to aizkāra, kļuva vesels.
Mateja 14:1-36 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Tajā laikā Hērods, viens no četriem Jūdu zemes valdniekiem, dzirdēja slavu par Jēzu, Un sacīja uz saviem kalpiem: “Šis ir Jānis, Kristītājs; tas ir uzmodināts no miroņiem, tāpēc tas spēj šos brīnumus darīt.” Jo Hērods Jāni bija saņēmis, viņu sējis un cietumā licis Hērodijas dēļ, kura bija Filipa, viņa brāļa, sieva. Jo Jānis uz viņu bija sacījis: “Tas tev nepieklājās, ka viņa tev ir.” Un viņš gribēja to nokaut, bet bijās no ļaudīm, jo tie to turēja par pravieti. Bet, kad Hēroda dzimšanas diena tapa turēta, tad Hērodijas meita dejoja viņu priekšā un patika Hērodam. Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, ka gribot dot, ko viņa lūgšot. Un viņa, no savas mātes iepriekš pamācīta, sacīja: “Dod man šeit bļodā Jāņa, Kristītāja, galvu.” Tad ķēniņš noskuma; bet zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot. Un aizsūtījis cietumā, nocirta Jānim galvu. Un viņa galva tapa bļodā atnesta un meitenei dota; un viņa to nonesa savai mātei. Un viņa mācekļi nāca, ņēma viņa miesu un to apraka; un nāca un to pasludināja Jēzum. Un to dzirdējis, Jēzus no turienes aizbrauca ar laivu savrup uz kādu tukšu vietu, un ļaudis to dzirdējuši, Viņam sekoja kājām arā no pilsētām. Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos. Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi pie Viņa piegāja un sacīja: “Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis; atlaid ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sev pirkt barību.” Un Jēzus uz tiem sacīja: “Tiem nevajag iet; dodiet jūs tiem ēst.” Bet tie uz Viņu sacīja: “Mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis.” Un Viņš sacīja: “Nesiet Man tās šurp.” Un ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem maizes, un mācekļi ļaužu pulkiem. Un viņi visi ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus. Un vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem. Un Jēzus tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un pirmajiem pārcelties, tiekams Viņš ļaudis atlaistu. Un ļaudis atlaidis, Viņš gāja savrup uz vienu kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, Viņš tur bija viens pats. Bet laiva jau bija jūras vidū un tapa mētāta no viļņiem; jo vējš bija pretī. Bet gaiļos Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams. Un kad Viņa mācekļi To redzēja pa jūru staigājam, tad tie izbijās un sacīja: “Tas ir ķēms;” un brēca no bailēm. Bet tūdaļ Jēzus uz tiem runāja un sacīja: “Turat drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstaties.” Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man pie Tevis nākt pa ūdens virsu.” Un Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un gāja pa ūdens virsu, lai nāktu pie Jēzus. Bet lielo vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un uz viņu sacīja: “Tu mazticīgais, kāpēc tu esi šaubījies?” Un kad tie bija iekāpuši laivā, tad vējš nostājās. Un tie, kas bija laivā, nāca un metās ceļos Viņa priekšā un sacīja: “Patiesi, Tu esi Dieva Dēls.” Un tie pārcēlušies nāca uz Ģenecaretes zemi. Un kad tās vietas ļaudis Viņu atpazina, tad tie sūtīja pa visu to apgabalu visapkārt, un atveda pie Viņa visādus neveselus, Un Viņu lūdza, ka Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un cik to aizskāra, tie tapa dziedināti.