Mateja 13:1-58
Mateja 13:1-58 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Tanī dienā Jēzus, no nama izgājis, apsēdās jūras malā. Un daudz ļaužu sapulcējās pie Viņa, tā ka Viņš iekāpa laivā un apsēdās, un visi ļaudis stāvēja krastmalā. Un Viņš uz tiem daudz runāja līdzībās un sacīja: "Redzi, sējējs izgāja sēt. Un, viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda; un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes; bet, kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes; bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca; bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird." Un mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: "Kāpēc Tu uz tiem runā līdzībās?" Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: "Jums ir dots zināt Debesu valstības noslēpumus, bet viņiem tas nav dots. Jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Tāpēc Es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz un dzirdēdami nedzird un nesaprot. Un pie tiem piepildās pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit. Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu. Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird.- Jo patiesi Es jums saku: daudzi pravieši un taisnie ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši. Tad nu klausaities līdzību par sējēju. Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā; bet, kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem; bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ apgrēkojas; bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus; bet, kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus, un cits trīsdesmitkārtīgus." Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: "Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. - Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī." Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: "Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros." Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: "Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekāms viss sarūga." Visu to Jēzus runāja uz ļaudīm līdzībās, un bez līdzībām Viņš uz tiem nerunāja, lai piepildītos, ko pravietis runājis, sacīdams: es atdarīšu savu muti līdzībās, es runāšu lietas, kas apslēptas no pasaules iesākuma.- Tad Jēzus, ļaudis atlaidis, iegāja namā un Viņa mācekļi pie Tā piegāja un sacīja: "Izskaidro mums līdzību par nezāli tīrumā." Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: "Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls. Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni. Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un pļaujamais laiks ir pasaules gals, un pļāvēji ir eņģeļi. Tad nu tā, kā nezāli salasa un ugunī sadedzina, tā arī notiks pasaules pastarā galā. Cilvēka Dēls izsūtīs Savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to. Vēl Debesu valstība līdzinās tīklam, izmestam jūrā, kas savilka visādas zivis. Un, kad tas bija pilns, tad viņi to izvilka malā, nosēdās un labās salasīja traukos, bet sapuvušās izmeta laukā. Tā tas būs pasaules pastarā galā: eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisnajiem un tos metīs degošā ceplī, tur būs kaukšana un zobu trīcēšana. Vai jūs to visu esat sapratuši?" Tie Viņam sacīja: "Esam gan." Tad Viņš tiem sacīja: "Tāpēc ikkatrs rakstu mācītājs, mācīts Debesu valstībai, ir līdzīgs nama kungam, kas izdod no sava krājuma jaunas un vecas lietas." Un notika, kad Jēzus šīs līdzības bija beidzis, Viņš aizgāja no turienes. Un, nonācis Savā tēvu pilsētā, Viņš tos mācīja viņu sinagogā, tā ka tie brīnījās un sacīja: "No kurienes Šim tāda gudrība un tāds spēks? Vai Viņš nav amatnieka dēls? Vai Viņa māte nav Marija un Viņa brāļi Jēkabs un Jozefs, un Sīmanis, un Jūda? Un vai nav visas Viņa māsas pie mums? No kurienes tad Šim tas viss?" Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. Bet Jēzus uz tiem sacīja: "Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvu zemē un savās mājās." Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ.
Mateja 13:1-58 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Tanī dienā Jēzus, no nama izgājis, apsēdās jūrmalā. Un daudz ļaužu sapulcējās pie viņa, tā ka viņš iekāpa laivā un apsēdās, un visi ļaudis stāvēja krastmalā. Un viņš uz tiem daudz runāja līdzībās un sacīja: „Redzi, sējējs izgāja sēt. Un viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes. Bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca. Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.“ Un mācekļi piegāja pie viņa un sacīja: „Kāpēc tu uz tiem runā līdzībās?“ Bet viņš atbildēja un tiem sacīja: „Jums ir dots zināt debesu valstības noslēpumus, bet viņiem tas nav dots. Jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Tāpēc es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz, un dzirdēdami nedzird un nesaprot. Un pie tiem piepildās pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit. Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka es tos dziedinātu. Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird. Jo patiesi es jums saku, daudzi pravieši un taisnie ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši. Tad nu klausaities līdzību par sējēju. Ja kas vārdu par valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Sis ir tas, kas sēts ceļmalā. Bet kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem. Bet viņam nav saknes sevi, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ ap-grēkojas. Bet kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus. Bet kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus.“ Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: „Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā un aizgāja. Un kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. Tad kalpi uz to sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekšu nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.“ Vēl citu līdzību viņš tiem stāstīja un sacīja: „Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā drūmā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa lizdas viņa zaros.“ Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: „Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, dekāms viss sarūga.“ Visu to Jēzus runāja uz ļaudīm līdzībās un bez līdzībām viņš uz tiem nerunāja, Lai piepildītos, ko pravietis runājis, sacīdams: „Es atdarīšu savu muti līdzībās, es runāšu lietas, kas apslēptas no pasaules iesākuma.“ Tad Jēzus, ļaudis atlaidis, iegāja namā un viņa mācekļi pie tā piegāja un sacīja: „Izskaidro mums līdzību par nezāli tīrumā.“ Un viņš atbildēja un uz tiem sadja: „Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls. Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni. Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns; un pļaujamais laiks ir pasaules gals; un pļāvēji ir eņģeļi. Tad nu tā, kā nezāli salasa un ugunī sadedzina, tā ari notiks pasaules pastarā galā. Cilvēka Dēls izsūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs no viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, Un tos metis degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Tad taisnie spīdēs kā saule sava tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Vēl debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to. Vēl debesu valstība līdzinās tīklam, izmestam jūfā, kas savilka visādas zivis. Un kad tas bija pilns, tad viņi to izvilka malā, nosēdās un labās salasīja traukos, bet sapuvušās izmeta laukā. Tā tas būs pasaules pastara galā: eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisnajiem Un tos metis degošā ceplī, tur būs kaukšana un zobu trīcēšana. Vai jūs to visu esat sapratuši?“ Tie uz viņu sacīja: „Esam gan.“ Tad viņš tiem sacīja: „Tāpēc ik-katrs rakstu mācītājs, mācīts debesu valstībai, ir līdzīgs nama kungam, kas izdod no sava krājuma jaunas un vecas lietas.“ Un notikās, kad Jēzus šās līdzības bija beidzis, viņš aizgāja no turienes. Un nonācis savā dzimtenes pilsētā, viņš tos mācīja viņu sinagogā, tā ka tie brīnījās un sadja: „No kurienes šim tāda gudrība un tāds spēks? Vai viņš nav amatnieka dēls? Vai viņa māte nav Marija un vina brāļi Jēkabs un Jozefs un Sīmanis un Jūda? Un vai nav visas viņa māsas pie mums? No kurienes tad šim viss tas?“ Un tie ņēma apgrēcību pie viņa. Bet Jēzus uz tiem sadja: „Pravietis nekur nav mazāk denīts kā savā tēvu zemē un savās mājās.“ Un viņš tur nedarīja daudz brī-numu viņu netidbas dēļ.
Mateja 13:1-58 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Tajā pašā dienā Jēzus no nama izgājis, apsēdās jūrmalā. Un daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, tā ka Viņš laivā iekāpis tur atsēdās, un visi ļaudis stāvēja malā. Un Viņš uz tiem daudz runāja caur līdzībām un sacīja: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Un viņam sējot cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka viņai nebija saknes. Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to apmāca. Bet cita krita uz labu zemi un nesa augļus, cita simtkārtīgus un cita sešdesmitkārtīgus un cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Un mācekļi piegājuši uz Viņu sacīja: “Kādēļ Tu uz tiem runā caur līdzībām?” Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet tiem tas nav dots. Jo kam ir, tam taps dots, un tam būs pārlieku; bet kam nav, no tā taps atņemts arī tas, kas tam ir. Tāpēc Es uz tiem runāju caur līdzībām, lai tie redzēdami neredz, un dzirdēdami nedzird, nedz saprot. Un pie tiem pravieša Jesajas vārdi piepildās, kas saka: “Ausīm jūs dzirdēsiet, bet nesapratīsiet; un redzēdami jūs redzēsiet, bet nenomanīsiet. Jo šo ļaužu sirds ir palikusi cieta, un ar ausīm tie ir pakurli un savas acis tie aizdarījuši, ka tie acīm neredz un ausīm nedzird un sirdī nesaprot, un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.” Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird. Jo patiesi, Es jums saku, ka daudz pravieši un taisni ir vēlējušies redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši. Tad nu klausāties jūs līdzību par sējēju. Ja kāds dzird Vārdu par Valstību un nesaprot, tad nāk ļaunais un rauj to nost, kas viņa sirdī ir sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā. Bet kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas Vārdu dzird, un tūdaļ to ar prieku saņem. Bet viņam nav saknes iekš sevis, un viņš ir nepastāvīgs. Kad nu bēdas uziet un vajāšana Vārda dēļ, tad viņš tūdaļ ņem apgrēcību. Bet kas starp ērkšķiem sēts, ir tas, kas Vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība apslāpē Vārdu, un tas nenes augļus. Bet kas uz labu zemi sēts, ir tas, kas Vārdu dzird un saprot un turklāt nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus.” Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība ir kā kāds cilvēks, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet ļaudīm guļot viņa ienaidnieks nāca un iesēja nezālikviešu starpā un aizgāja. Kad nu labība auga un vārpās metās, tad nezāle arīdzan rādījās. Tad kalpi gāja pie nama tēva un uz to sacīja: “Kungs, vai tu neesi sējis labu sēklu savā tīrumā? No kurienes tad nezāle rodas?” Un viņš uz tiem sacīja: “To ienaidnieks darījis.” Tad kalpi uz to sacīja: “Vai tad tu gribi, ka mēs ejam, to izravēt?” Viņš sacīja: “Nē, ka jūs, nezāli izravēdami, neizplūcat arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: “Sakrājiet kopā vispirms nezāli un sieniet to kūlīšos, lai tā top sadedzināta; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.””” Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība līdzinājās sinepju graudiņam, ko cilvēks ņēmis savā laukā iesēja. Šī gan ir mazākā starp visām sēklām, bet kad tā uzaug, tad tā ir lielāka pār citiem dārza stādiem un paliek par koku, tā ka putni apakš debess nāk un ligzdas taisa viņa zaros.” Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība līdzinājās raugam, ko sieva ņēmusi iejauca trīs mēros miltu, tiekams viss sarūga.” Visu to Jēzus runāja caur līdzībām uz ļaudīm, un bez līdzībām Viņš uz tiem nerunāja. Lai piepildītos, ko pravietis runājis sacīdams: “Es Savu muti atdarīšu līdzībās, Es izrunāšu lietas, kas no pasaules iesākuma apslēptas.” Tad Jēzus ļaudis atlaida un pārgāja mājās, un Viņa mācekļi pie Tā piegāja un sacīja: “Izstāsti mums līdzību par nezāli tīrumā.” Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Tas, kas labo sēklu sēj, ir Cilvēka Dēls. Bet lauks ir pasaule, un labā sēkla ir valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni. Un ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un pļaujamais laiks ir šīs pasaules pastarā gals, un pļāvēji ir eņģeļi. Tad nu tā kā nezāle top salasīta un ugunī sadedzināta, tā arī notiks šīs pasaules pastarā galā. Cilvēka Dēls sūtīs Savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, Un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! Vēl Debesu valstība ir kā tīrumā apslēpta manta, ko cilvēks atradis apslēpa, un priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Vēl Debesu valstība ir līdzinājama tirgotājam, kas labas pērles meklēja. Un atradis vienu it dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un to nopirka. Vēl Debesu valstība līdzinājās tīklam, jūrā izmestam, kas visādas zivis savilka. Un kad tas bija pilns, tad tie to pie malas vilkuši un apsēdušies, labās ir salasījuši traukos, bet sapuvušās metuši ārā. Tā tas būs pasaules pastarā galā; eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisniem, Un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” Jēzus uz tiem saka: “Vai jūs to visu esat sapratuši?” Tie uz Viņu sacīja: “Esam gan, Kungs.” Tad Viņš uz tiem sacīja: “Tāpēc ikkatrs rakstu mācītājs, uz Debesu valstību mācīts, ir līdzīgs nama kungam, kas no savas mantas izdod jaunas un vecas lietas.” Un notikās, kad Jēzus šīs līdzības bija beidzis, tad Viņš aizgāja no turienes. Un savā tēva pilsētā nācis, Viņš tos mācīja viņu sinagogā, tā ka tie iztrūcinājās un sacīja: “Kur Šim nāk tāda gudrība un tāds spēks? Vai Šis nav amatnieka dēls? Vai Viņa māte netop saukta Marija un Viņa brāļi Jēkabs un Jāzeps un Sīmanis un Jūda? Un vai nav visas Viņa māsas pie mums? Kur tad Šis visu to dabūjis?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pravietis nekur netop mazāk cienīts nekā savā tēva zemē un savās mājās.” Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumus viņu neticības dēļ.