Lūkas 24:13-33
Lūkas 24:13-33 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Un Viņš tiem sacīja: "Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?" Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: "Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?" Un Viņš tiem sacīja: "Kas tad?" Un tie Viņam sacīja: "Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja." Tad Viņš tiem sacīja: "Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?" Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti. Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk. Un viņi To gauži lūdza un sacīja: "Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!" Un Viņš iegāja pie tiem palikt. Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva, tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. Un tie sacīja savā starpā: "Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?" Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija.
Lūkas 24:13-33 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadiju no Teruzālemes, vārdā Emmaus. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie viņu nepazina. Un viņš tiem sacīja: „Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?“ Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens ar vārdu Kleops at-bildēja un viņam sacīja: „Vai tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?“ Un viņš tiem sacīja: „Kas tad?“ Un tie viņam sacīja: „Tas ar Jēzu no Nācaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, Ka to mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa, Un viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet viņu pašu tie neredzēja.“ Tad viņš tiem sacīja: „Ak jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?“ Un iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par viņu rakstīti. Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet viņš likās ejot tālāk. Un viņi to gauži lūdza un sacīja: „Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!“ Un viņš iegāja pie tiem palikt. Un notikās, ka viņš ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva, Tad viņu acis tapa atvērtas, un tie viņu pazina; bet viņš no tiem nozuda. Un tie sacīja savā starpā: „Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?“ Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija.
Lūkas 24:13-33 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un redzi, divi no tiem gāja tanī pašā dienā uz kādu ciemu, kas bija no Jeruzālemes sešdesmit stadijas tālu, ar vārdu Emmaūs. Un tie runāja savā starpā par visām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā runāja savā starpā, arī pats Jēzus pie tiem piegāja un līdz ar tiem staigāja. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa un esat tik noskumuši?” Tad viens ar vārdu Kleopas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Vai tad tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?” Un Viņš uz tiem sacīja: “Kas tad?” Un tie uz Viņu sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, Kā Viņu mūsu augstie priesteri un virsnieki ir nodevuši pie pazudināšanas uz nāvi un Viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņam bija Israēli atpestīt; un pār visu to šodien ir trešā diena, ka šīs lietas ir notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedējušas; tās agri bijušas pie kapa, Un Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot eņģeļu parādīšanu redzējušas, kas saka, Viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.” Tad Viņš uz tiem sacīja: “Ak jūs nesaprašas un sirds kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā.” Pēc iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem Viņš tiem izstāstīja visus rakstus, kas par Viņu bija rakstīti. Un tie nāca klāt pie pilsētiņas, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk. Un tie To gauži lūdza un sacīja: “Paliec pie mums, jo vakars jau metās, un diena ir pagājusi;” un Viņš iegāja pie tiem palikt. Un notikās, ka Viņš ar tiem sēdēdams pie galda maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva. Tad viņu acis tapa atvērtas, un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds iekš mums nedega, kad Viņš ar mums runāja uz ceļa, mums rakstus izstāstīdams?” Un tanī pašā stundā tie cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcētus un tos, kas pie tiem bija.