Lūkas 2:25-52
Lūkas 2:25-52 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: "Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm." Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: "Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas." Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu. Un, visu pēc Tā Kunga bauslības izpildījuši, tie atgriezās Galilejā, savā pilsētā Nacaretē. Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu. Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: "Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši." Bet Viņš tiem atbildēja: "Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?" Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.
Lūkas 2:25-52 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: "Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm." Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: "Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas." Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu. Un, visu pēc Tā Kunga bauslības izpildījuši, tie atgriezās Galilejā, savā pilsētā Nacaretē. Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu. Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: "Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši." Bet Viņš tiem atbildēja: "Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?" Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.
Lūkas 2:25-52 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un redzi, viens cilvēks bija Jeruzalemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, tiekams nebūšot redzējis tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Dieva namā, kad vecāki Jēzus bērnu ie-nesa, lai izpildītu pie viņa bauslības paražu, Tad to uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: „Kungs, lai nu tavs kalps aiziet mierā, kā tu esi sacījis; Jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, Ko tu esi sataisījis visiem ļaudīm. Gaismu, apgaismot pagānus un par slavu saviem Israēla ļaudīm.“ Un Jāzeps un viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, viņa mātei: „Redzi, viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.“ Un tur bija viena praviete, Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Dieva namā, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja to Kungu, par to runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestī-šanu. Un visu pēc tā Kunga bauslības izpildījuši, tie atgriezās uz Galileju, uz savu pilsētu Nacareti. Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, uņ Dieva žēlastība bija ar viņu. Un viņa vecāki gāja ikgadus uz Jeruzālemi Lieldienas svētkos. Kad nu viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un kad svētās dienas bija pagalam, tad tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka tas esot pie ceļa biedriem; un vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie to meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un kad tie to neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai to meklētu. Un pēc trim dienām tie viņu atrada templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par viņa saprašanu un viņa atbildēm. Un viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un viņa māte uz to sacīja: „Mans dēls, kāpēc tu mums to esi darījis? Redzi, tavs tēvs un es, mēs tevi ar sāpēm esam meklējuši.“ Bet viņš tiem atbildēja: „Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?“ Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un viņš nogāja tiem līdz uz Nācareti un bija tiem paklausīgs. Bet viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.
Lūkas 2:25-52 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un redzi, viens cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija iekš viņa. Tam no Svētā Gara bija pasludināts, ka nāvi neredzēšot, iekams Tā Kunga Svaidīto nebūšot redzējis. Tas nāca Dieva namā no Svētā Gara skubināts; un kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, ka ar To darītu pēc bauslības ieraduma, Tad To uz savām rokām ņēmis, viņš slavēja Dievu un sacīja: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; Jo manas acis Tavu pestīšanu redzējušas, Ko Tu esi sataisījis visu ļaužu priekšā, Gaismu, apgaismot pagānus, un par slavu Taviem Israēla ļaudīm.” Un Jāzeps un viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Simeons tos svētīja un sacīja uz Mariju, Viņa māti: “Redzi, Šis ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm iekš Israēla, un par zīmi, kam top pretī runāts, Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, ka daudz siržu domas taps zināmas.” Un tur bija viena praviete, Anna, Fānuēļa meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca, un pēc savas jaunavības bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne pie astoņdesmit četriem gadiem; tā neatstājās no Dieva nama, ar gavēšanu un lūgšanu Dievam kalpodama dienās, naktīs. Tā arīdzan tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par Viņu runādama uz visiem, kas uz pestīšanu Jeruzālemē gaidīja. Un visu pabeiguši pēc Tā Kunga bauslības, tie atkal griezās uz Galileju, uz savu pilsētu Nacareti. Bet Bērns auga un palika stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija pie Viņa. Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos. Un kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un kad svētku dienas bija pagājušas, tad tiem atkal uz mājām ejot Bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Tas esot pie ceļa biedriem; un vienas dienas gājumu nākuši, tie To meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un kad tie To neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, To meklēdami. Un notikās, pēc trim dienām tie Viņu atrada sinagogā sēžam starp mācītājiem, tos dzirdot un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēšanu. Un Viņu ieraudzījuši, bija pārsteigti; un Viņa māte uz To sacīja: mans dēls, kāpēc Tu mums tā esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani esat meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man iekš Mana Tēva lietām jādarbojas?” Bet tie neizprata vārdu, ko Viņš uz tiem sacīja. Un Viņš nogāja tiem līdz un nonāca Nacaretē un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.