Lūkas 10:1-42

Dalīties

Lūkas 10:1-42 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)

Pēc tam Tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet. Un Viņš tiem sacīja: "Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā. Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes un ceļā nesveiciniet neviena. Un, ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: miers šim namam! Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ. Tanī pašā namā palieciet un ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs; bet neejiet no vienas mājas uz otru. Un, kurā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā. Un dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakait viņiem: tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība. Bet, ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem, tad izejiet uz viņas ielām un sakait: pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to zinait, ka Dieva valstība ir tuvu klāt! Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāk nekā šādai pilsētai. Vai tev Horacina, vai tev Betsaida! Ja Tirā un Sidonā šādi brīnumi būtu notikuši, kādi pie jums notikuši, tie sen jau būtu maisos un pelnos no grēkiem atgriezušies. Patiesi Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums. Un tu, Kapernauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta! Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis." Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: "Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!" Bet Viņš sacīja: "Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs." Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: "Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts. Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas. Un neviens nezina, kas Dēls ir, kā vienīgi Tēvs un, kas Tēvs ir, kā vienīgi Dēls un kam šis Dēls to grib atklāt." Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: "Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši." Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: "Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?" Bet Viņš uz to sacīja: "Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?" Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu." Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi." Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: "Kurš tad ir mans tuvākais?" Tad Jēzus atbildēja un sacīja: "Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?" Tas atbildēja: "Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja." Tad Jēzus uz to sacīja: "Nu tad ej un dari tu arī tāpat." Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā. Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: "Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz." Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: "Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta."

Lūkas 10:1-42 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)

Pēc tam tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp viņš gribēja iet. Un viņš tiem sacīja: „Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā. Ejiet! lūk, es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Neņemiet līdz nedz naudas maku, nedz ceļa somu, nedz kurpes, un ceļā nesveiciniet neviena. Un ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: Miers šim namam! Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ. Tanī pašā namā palieciet, un ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs; bet neejiet no vienas mājas uz otru. Un kufā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā. Un dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakait viņiem: Tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība. Bet ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem, tad izejiet uz viņas ielām un sakait: Pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to zinait, ka Dieva valstība ir tuvu klāt! Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāki nekā šādai pilsētai. Vai tev Choracina, vai tev Betsaida! Ja Tirā un Sidonā šādi brīrumi būtu notikuši, kādi pie jums notikuši, tie sen jau būtu maisos un pelnos no grēkiem atgriezušies. Patiesi Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāki nekā jums. Un tu, Kapemauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta! Kas jūs klausa, tas klausa mani, un, kas jūs nicina, tas nicina mani. Bet, kas mani nicina, tas nicina to, kas mani sūtījis.“ Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: „Kungs, pat ļaunie gari mums padodas tavā vārdā!“ Bet viņš sacīja: „Es redzēju sātānu kā zibeni no debesīm krītam! Redziet, es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skarpijiem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.“ Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: „Es tev pateicos, Tēvs, debess un zemes kungs, ka Tu šis lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tā tas ir bijis tavs labais prāts. Visas lietas man ir mana tēva nodotas. Un neviens nezina, kas dēls ir, kā vienīgi tēvs, un kas tēvs ir, kā vienīgi dēls un, kam šis dēls to grib atkāt.“ Un pie mācekļiem sevišķi griezdamies, viņš sacīja: „Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo es jums saku: daudz pravieši un ķēniņi ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.“ Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, viņu kārdinādams, sacīja: „Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvi?“ Bet viņš uz to sacīja: „Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?“ Un tas atbildēja un sacīja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu.“ Viņš tam sacīja: „Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.“ Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja uz Jēzu: „Kurš tad ir mans tuvākais?“ Tad Jēzus atbildēja un sacīja: „Kāds cilvēks gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja gajrām. Tāpat arī kāds Ievīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja gājām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis, viņš sasēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: Kopi viņu, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem, tev šķiet, tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?“ Tas atbildēja: „Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.“ Tad Jēzus uz to sacīja: „Nu, tad ej un dari tu arī tāpat.“ Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieviete, Marta vārdā, uzņēma viņu savā namā. Un viņai bija māsa vārdā Marija, tā apsēdusies pie tā Kunga kājām, klausījās viņa vārdos. Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā viņu apkalpot, pienāca un sacīja: „Kungs, vai tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jele viņai, lai viņa man palīdz.“ Bet tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: „Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajaga, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.“

Lūkas 10:1-42 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)

Un pēc tam Tas Kungs vēl septiņdesmit citus iecēla un tos sūtīja pa diviem Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kur Viņš gribēja iet. Un Viņš uz tiem sacīja: “Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz; tāpēc lūdziet pļaujamā Kungu, lai Tas strādniekus sūta Savā pļaujā. Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Nenesiet maku, nedz kulīti, nedz kurpes, un nesveicinājiet nevienu uz ceļa. Un kurā namā jūs ieiesiet, sakāt vispirms: miers lai ir ar šo namu. Un ja tur būs kāds miera bērns, tad jūsu miers uz tā dusēs; bet ja ne, tad tas pie jums atgriezīsies. Tanī pašā namā paliekat, un ēdat un dzerat, kas tiem pie rokas, jo strādniekam sava alga pienākas; neejat no viena nama uz otru. Un kurā pilsētā jūs ieiesiet, un tie jūs uzņem, tur ēdat, ko jums ceļ priekšā. Un dariet tur veselus vājos un sakāt uz tiem: Dieva valstība tuvu pie jums ir nākusi. Bet kurā pilsētā jūs ieejat, un tie jūs neuzņem, tad izgājuši uz viņu ielām sakiet: Arī pīšļus, kas mums no šīs pilsētas pielīp, mēs nokratām uz jums; tomēr to ziniet, ka Dieva valstība tuvu ir nākusi. Bet Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā vieglāki būs, nekā tādai pilsētai. Vai tev, Horacin! vai tev, Betsaida! jo kad Tirū un Sidonā tādi brīnumi būtu notikuši, kas pie jums notikuši, tad tie jau sen no grēkiem būtu atgriezušies maisos un pelnos. Tomēr Tirum un Sidonai vieglāk būs tiesas dienā nekā jums. Un tu, Kapernauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu līdz ellei tapsi nogrūsta. Kas jūs dzird, tas Mani dzird, un kas jūs nicina, tas Mani nicina; bet kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.” Un tie septiņdesmit pārnāca ar prieku sacīdami: “Kungs, arī velni mums padodas Tavā Vārdā.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Es sātanu redzēju itin kā zibeni no debess krītam. Redzi, Es jums esmu devis spēku, staigāt uz čūskām un skorpioniem, un pār visu ienaidnieka varu, un nekas jums nekaitēs. Tomēr nepriecājaties par to, ka gari jums padodas, bet priecājaties, kā jūsu vārdi ir rakstīti debesīs.” Un tanī stundā Jēzus priecājās garā un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šās lietas esi paslēpis gudriem un prātīgiem, un no tām ziņu devis bērniņiem. Tiešām, Tēvs, jo tāds ir bijis Tavs labais prāts. Visas lietas Man ir nodotas no Mana Tēva. Un neviens neatzīst, kas ir Dēls, kā vien Tēvs, un kas ir Tēvs, kā vien Dēls, un kam Dēls to grib darīt zināmu.” Un Viņš griezās atsevišķi pie mācekļiem sacīja: “Svētīgas ir to acis, kas redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz pravieši un ķēniņi gribēja redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” Un redzi, viens rakstu mācītājs cēlās, Viņu kārdinādams, un sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, ka es iemantoju mūžīgu dzīvošanu?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts? Kā tu lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava spēka un no visa sava prāta, un savu tuvāko kā sevi pašu.” Tad Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; ej, dari to, tad tu dzīvosi.” Bet tas gribēdams pats taisnoties sacīja uz Jēzu: “Kas tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita slepkavu rokās, tie tam noplēsa drēbes, un to sasituši, aizgāja un to pameta pusmirušu. Bet nejauši kāds priesteris staigāja pa to pašu ceļu; kad tas to redzēja, tad viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds Levīts; tas pie tās vietas nācis to redzēja un aizgāja garām. Bet kāds Samarietis, savu ceļu iedams, nāca pie viņa, un viņu redzot sirds tam iežēlojās, Un piegājis sasēja viņa vātis, tanīs eļļu un vīnu ieliedams; pēc viņš to cēla uz savu lopu un to noveda mājas vietā un to apkopa. Un otrā dienā aiziedams viņš izvilka divus sudraba grašus un deva tos saimniekam un uz to sacīja: “Kopi šo, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams es tev to atdošu.” Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas bija kritis slepkavu rokās?” Bet tas sacīja: “Tas, kas žēlastību pie viņa darījis.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Tad ej un dari tu tāpat arīdzan.” Un notikās, Viņam Savu ceļu staigājot, Viņš nāca vienā pilsētiņā; un viena sieva, Marta vārdā, Viņu uzņēma savā namā. Un tai bija māsa, vārdā Marija; tā nosēdās pie Jēzus kājām un klausījās Viņa vārdus. Bet Marta daudz nodarbojās kalpodama un piegāja sacīdama: “Kungs, vai Tev nekas par to, ka mana māsa mani ir atstājusi vienu pašu kalpojam? Saki jel viņai, lai tā man palīdz”. Bet Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Marta, Marta, tu gan daudz rūpējies un pūlējies; Bet viena lieta ir vajadzīga, un Marija to labo daļu sev ir izredzējusi, kas viņai netaps atņemta.”