Raudu dziesmas 3:19-33
Raudu dziesmas 3:19-33 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Piemini manas bēdas un manas klejojuma dienas, tās vērmeles un žulti. Pieminēdama to piemin mana dvēsele un ir nospiesta manī. To es likšu sev pie sirds, un tādēļ lai ceru. Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība. Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu. Labvēlīgs ir Tas Kungs tam, kas uz Viņu cer, dvēselei, kas Viņu meklē. Ir labi klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību. Ir labi cilvēkam, kas savu jūgu jaunībā nes; lai viņš sēž vientuļš un kluss, jo tas tam uzlikts; lai krīt uz sava vaiga pīšļos, varbūt vēl cerība, lai pagriež savu vaigu sitējam, lai saņem nievas papilnam. Jo Tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem: Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal apžēlojas pēc Savas lielās žēlastības, jo ne no sirds Viņš moca un apbēdina cilvēka bērnus
Raudu dziesmas 3:19-33 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Piemini taču, cik es esmu nelaimīgs un atstāts un kā es esmu dzirdīts ar vērmelēm un žulti. Es par to domāju vienumēr, un mana dvēsele ir nospiesta manī. Bet gan arī Tu domāsi par to, jo mana dvēsele man to saka. To es likšu sev pie sirds, un tādēļ man ir cerība. Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl gluži pagalam neesam; Viņa žēlsir-dībai vēl nav pienācis gals. Tā ir ikrītu jauna, un liela ir tava uzticība. „Tas Kungs ir mana daļa,“ saka mana dvēsele, „tādēļ es cerēšu uz Viņu.“ Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas cerē uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē. Ir labi—būt pacietīgam un klusā garā cerēt un gaidīt uz tā Kunga palīdzību. Ir labi jau jaunībā mācīties savu jūgu nest Un savā atstātībā būt pacietīgam, ja kas ļauns gadās, Un pat krist uz sava vaiga pīšļos, bet tomēr vēl cerībā gaidīt, Ja pat ļaut sevi pa vaigiem pliķēt un panest rupju apsmieklu. Jo tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem: Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal iepriecina pēc savas lielās žēlastības, Jo Viņam nav tieša prieka mocīt un apbēdināt cilvēka bērnus
Raudu dziesmas 3:19-33 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Piemini manas bēdas un manu grūtumu, vērmeles un žulti. Pieminēdama to piemin mana dvēsele un zemojās manī. To es likšu pie savas sirds, tāpēc es gribu cerēt. Tā Kunga žēlastība to dara, ka mēs vēl neesam iznīkuši, jo Viņa apžēlošanās ir bez gala. Tā ir ik rītu jauna, Tava uzticība ir ļoti liela. Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es gribu cerēt uz Viņu. Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu gaida, dvēselei, kas Viņu meklē. Tā ir laba lieta, klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību. Tas ir labi cilvēkam, ka viņš jūgu nes savā jaunībā. Viņš sēž vientulis un cieš klusu, kad tam nasta uzlikta, Lai krīt uz savu muti pīšļos, - varbūt vēl cerība, - Lai padod savu vaigu tam, kas viņu sit, un saņem nievāšanas papilnam. Jo Tas Kungs neatmet mūžīgi. Bet Viņš gan apbēdina, un tad Viņš apžēlojās pēc Savas lielās žēlastības. Jo ne no Savas sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus.