Ījaba 26:7-14
Ījaba 26:7-14 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Viņš ir tas, kas izpleš zemes ziemeļus pāri tukšumam, kas tur zemi uzkārtu ne pie kā. Viņš savos mākoņos saņem ūdeni, un padebeši tomēr aiz šā ūdens svara nesaplīst gabalos. Viņš aizsedz skatam Savu goda krēslu, tam pāri pārklājot Savus mākoņus. Viņš pāri ūdeņiem nospraudis galējo robežu, kur saskaras gaisma un tumsa. Un debesu balsti sāk grīļoties un trīcēt, kad Viņš rājas. Ar Savu spēku Viņš apklusina jūru, un ar Savu gudrību Viņš satriec Rahabu. Ar Viņa dvesmu debesis kļūst spoži tīras, Viņa roka ir tā, kas nodūra bēguļojošo pūķi. Redzi, tās ir tikai Viņa valdīšanas pamales, un cik klusa čukstoņa ir tas, ko mēs no Viņa dzirdam! Tomēr pērkona dārdus kā Viņa varas izpausmi - kas gan tos var izprast?"
Ījaba 26:7-14 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Viņš ir tas, kas izpleš zemes ziemeļus pāri tukšumam, kas tur zemi uzkārtu ne pie kā. Viņš savos mākoņos saņem ūdeni, un padebeši tomēr aiz šā ūdens svara nesaplīst gabalos. Viņš aizsedz skatam savu goda krēslu, tam pāri pārklājot savus mākoņus. Viņš pāri ūdeņiem nospraudis galējo robežu, kur saskaj-as gaisma un tumsa. Un debesu balsti sāk grīļoties un trīcēt, kad Viņš rājas. Ar savu spēku Viņš apklusina jūjru, un ar savu gudrību Viņš satriec Rahabu. Ar Viņa dvesmu debesis kļūst spoži tīras, Viņa roka ir tā, kas nodūra bēguļojošo pūķi. Redzi, tās ir tikai Viņa valdīšanas pamales, un cik klusa čukstoņa ir tas, ko mēs no Viņa dzirdam! Tomēr pērkona dārdus kā Viņa varas izpausmi, —kas gan tos var izprast?“
Ījaba 26:7-14 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Viņš zvaigžņu debesi gaisā izpletis un zemi piekāris, kur nekas. Viņš saņem ūdeni Savos mākoņos, un padebeši apakš Viņa nesaplīst. Viņš aizklāj Savu goda krēslu, Viņš izpleš tam priekšā Savu padebesi. Viņš ap ūdeņiem licis robežu, līdz kur gaisma un tumsa šķirās. Debess pīlāri trīc un iztrūcinājās no Viņa draudiem. Caur Viņa spēku jūra saceļas viļņos, un caur Viņa ziņu augstie viļņi tiek sašķelti. Caur Viņa vēju debess paliek skaidra, un Viņa roka nodur žiglo čūsku. Redzi, tā ir Viņa ceļu maliņa, un kāda lēna balss tikai, ko samanām; kas Viņa varas pērkonu varētu dzirdēt (un saprast)?