Soģu 16:1-31
Soģu 16:1-31 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Reiz Simsons gāja uz Gazu, un tur viņš ieraudzīja kādu netiklu sievu, un viņš pie tās iegāja. Un Gazas iedzīvotājiem tika tūliņ sacīts: "Simsons ir atnācis šurp." Un tie viņu ielenca un viņam uzglūnēja visu nakti pilsētas vārtos, tie bija klusu visu nakti, un viņi sacīja: "Gan jau, kad rīta gaisma ausīs, tad mēs viņu nositīsim." Bet Simsons gulēja tikai līdz pusnaktij; ap pusnakti viņš piecēlās un satvēra abas pilsētas vārtu veramās puses un abus stabus. Tos viņš izcēla ar visu aizšaujamo bultu, uzcēla uz saviem kamiešiem un uznesa tā kalna virsotnē, kas atrodas pretī Hebronai. Un pēc tam notika, ka viņš iemīlēja kādu sievu Sorekas ielejā, un viņas vārds bija Delīla. Pie viņas atnāca filistiešu lielkungi un sacīja viņai: "Pierunā tu viņu, lai viņš parāda, kur viņam slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs viņu varētu pieveikt un saistīt, lai viņu pārvarētu, tad mēs ikviens tev dosim tūkstoš un simts sudraba gabalus." Tad Delīla sacīja Simsonam: "Pasaki man, kā tas ir izskaidrojams, ka tavs spēks ir tik liels, un ar ko varētu tevi saistīt un savaldīt?" Un Simsons viņai sacīja: "Ja mani sasietu ar septiņām svaigām cīpslām, kas vēl nav izkaltušas, tad es kļūtu nespēcīgs un būtu kā ikkatrs cilvēks." Tad filistiešu lielkungi viņai atnesa septiņas svaigas cīpslas, kas vēl nebija izkaltušas, un viņa ar tām sasēja Simsonu. Bet vīri, kam bija uzdots sagūstīt Simsonu, bija palikuši pie viņas istabā. Kad viņa iesaucās: "Simson, filistieši!" - tad viņš sarāva šīs cīpslas itin kā pakulu pavedienus, kas ugunī apsviluši; tā viņi arī neizdibināja viņa spēku. Tad Delīla sacīja Simsonam: "Redzi, tu esi mani pievīlis, un tu esi man teicis nepatiesību. Bet tagad, lūdzams, pasaki, ar ko tevi var sasiet?" Tad viņš tai sacīja: "Ja mani saistītu ar jaunām virvēm, ar ko vēl nekas nav darīts, tad es rimtos un būtu kā ikkatrs cilvēks." Tad Delīla ņēma jaunas virves un viņu ar tām sasēja un iesaucās: "Simson, filistieši!" Un vīri arī šoreiz atradās viņas istabā. Bet viņš sarāva ar saviem elkoņiem šīs virves kā diegus. Un Delīla sacīja Simsonam: "Līdz šim tu mani esi piekrāpis un runājis nepatiesību, bet pasaki man - ar ko tad tevi var sasiet?" Un viņš tai sacīja: "Ieaud septiņas manu matu šķipsnas audumā." Viņa piestiprināja tās pie riestavas un iesaucās: "Simson, filistieši!" - Un viņš uzmodās no miega un izrāva gan riestavu, gan audumu. Tad viņa tam sacīja: "Tu gan saki, ka tu mani mīlot, bet tava sirds nav pie manis, trīs reizes tu esi mani pievīlis un neesi man pateicis, kur tavs lielais spēks slēpjas." Un, kad viņa diendienā viņu ar savām runām māca un mocīja, tad viņa dvēselei tas apnika līdz nāvei, un viņš pateica tai visu, kas vien viņam bija uz sirds, un izstāstīja: "Skujamais nazis nekad nav nācis pār manu galvu, jo es esmu nazīrietis, novēlēts Dievam no pašas dzimšanas; ja manus matus nocirptu, tad mans spēks man tiktu atņemts, un es taptu vājš un kļūtu kā ikkatrs cilvēks." Kad nu Delīla noskārta, ka viņš tiešām no sirds tai bija atzinies, tad viņa lika ataicināt filistiešu lielkungus, sacīdama: "Nāciet vēl šo reizi, jo viņš man ir izkratījis visu savu sirdi." Tad filistiešu lielkungi nāca augšā pie viņas, un tie nesa naudu savās rokās. Viņa iemidzināja Simsonu savā klēpī un pasauca kādu vīru, kas nocirpa viņa galvas matu septiņas cirtas, un tā viņa guva varu pār viņu, bet viņa paša spēks to atstāja. Kad viņa sauca: "Filistieši, Simson!" - tad viņš pamodās no sava miega un domāja: gan es arī šoreiz izkļūšu tāpat kā citas reizes un sevi atbrīvošu. Bet viņš nezināja, ka Tas Kungs no viņa bija atstājies. Tad filistieši viņu sagrāba un viņam izdūra acis. Tie noveda viņu lejā uz Gazu un to iekala vara važās, un viņam nācās cietumā griezt dzirnavas. Bet viņa galvas mati sāka atkal ataugt pēc tam, kad tie bija tikuši nodzīti. Tad filistiešu lielkungi sapulcējās, lai upurētu lielu upuri savam dievam Dagonam un lai līksmotos, un tie sacīja: "Mūsu dievs mums ir devis mūsu ienaidnieku Simsonu mūsu rokās." Kad viņi to rādīja tautai, tad ļaudis sumināja savu dievu, jo tie sacīja: "Mūsu dievs ir devis mūsu rokā mūsu ienaidnieku un mūsu zemes pretinieku, cīnītāju, kas daudzus no mums ir nokāvis." Un tanī brīdī, kad viņu sirdis bija līksmas, viņi sacīja: "Pasauciet Simsonu, lai viņš mūs uzjautrina." Tad tie lika atvest Simsonu no cietuma, un viņš tiem bija par uzjautrinājumu, un tie nostatīja viņu stabu starpā. Tad Simsons sacīja tam puisim, kas viņu stingri turēja satvertu pie rokas un vadāja: "Palaid mani vaļā, jo es gribu aptaustīt šos stabus, uz kuriem šis nams ir celts, un pret tiem atspiesties!" Bet nams bija vīru un sievu pilns, un filistiešu lielkungi pašreiz atradās uz jumta, un ap trīstūkstoš vīru kopā ar sievām bija skatītājos, lai nolūkotos Simsonā. Tad Simsons piesauca To Kungu un sacīja: "Tu, ak, Kungs, mans Dievs! Lūdzu, piemini mani un dari mani stipru kaut vēl šo reizi, ak, Dievs, ka es varu atriebties šiem filistiešiem kaut vai tikai par vienu no manām abām acīm!" Un Simsons aptvēra abus vidējos stabus, uz kuriem nams balstījās, un viņš pret tiem atspiedās - pret vienu ar labo roku, pret otru ar kreiso roku. Un Simsons sacīja: "Lai tad arī mirst mana dvēsele kopā ar filistiešiem." Un viņš atspiedās ar spēku, tad nams gāzās pār lielkungiem un pār visu tautu, kas tanī atradās, tā ka mirušo skaits, ko viņš mirdams nonāvēja, bija lielāks par to, ko viņš, dzīvs būdams, bija nogalinājis. Tad ieradās viņa brāļi un visa viņa tēva nams, tie viņu pacēla, aiznesa un apglabāja starp Coru un Eštaolu viņa tēva Manuas kapā. Un viņš bija tiesājis Israēlu divdesmit gadus.
Soģu 16:1-31 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Kādreiz Simsons gāja uz Gazu, un tur viņš ieraudzīja kādu netiklu sievieti, un viņš pie tās iegāja. Tas Gazas iedzīvotājiem tika tūliņ paziņots, sakot: „Simsons ir atnācis šurp.“ Un tie viņu ielenca un viņam uzglūnēja visu nakti pilsētas vārtos, bet viss bija klusu visu nakti, un tie domāja: „Gan jau, kad rīta gaisma ausīs, tad mēs viņu nositīsim!“ Bet Simsons gulēja tikai līdz pusnaktij; ap pusnakti viņš piecēlās un satvēra abas pilsētas vārtu veramās puses un abus stabus Tos viņš izcēla ar visu aizšaujamo bultu, uzcēla uz saviem kamiešiem un uznesa tā kalna virsotnē, kas atrodas pretī Hebronai. Un pēc tam notikās, ka viņš iemīlēja kādu meiteni Sorekas ielejā, un viņas vārds bija Delīla. Pie viņas atnāca filistiešu labieši un sacīja viņai: „Pierunā tu viņu, lai viņš parāda, kur viņam slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs viņu varētu pieveikt un saistīt, lai viņu pārvarētu; tad mēs ikviens tev dosim tūkstoš un simts sudraba gabalus.“ Tad Delīla sacīja Simsonam: „Lūdzu, pasaki man, kā tas ir izskaidrojams, ka tavs spēks ir tik liels, un ar ko varētu tevi saistīt un savaldīt?“ Un Simsons viņai sacīja: „Ja mani sasietu ar septiņām jaunām telts virvēm, kas vēl nav sakaltušas, tad es kļūtu nespēcīgs un būtu kā katrs cilvēks.“ Tad filistiešu labieši viņai atnesa septiņas jaunas telts virves, kas vēl nebija sakaltušas, un viņa ar tām sasēja Simsonu. Bet vīri, kam bija uzdots sagūstīt Simsonu, bija palikusi pie viņas gulamtelpā. Kad nu viņa iesaucās: „Simson, piesargies, filistieši!“ tad viņš sarāva šīs telts virves tā, kā mēdz saraustīt pakulu šķiedras, kas ugunī apsvilušas; tā viņi arī neizdibināja viņa spēku. Tad Delīla sacīja Simsonam: „Redzi, tu esi mani pievīlis, un tu esi man teicis nepatiesību. Bet tagad, lū-dzams, pasaki, ar ko tevi var sasiet?“ Tad viņš tai sacīja: „Ja mani saistītu ar jaunām ratu virvēm, ar kurām vēl nekāds darbs nav darīts, tad es rimtos un būtu kā katrs cilvēks.“ Tad Delīla ņēma jaunas ratu virves un viņu ar tām sasēja un iesaucās: „Simson, piesargies, filistieši!“ Un vīri arī šoreiz atradās viņas istabā. Bet viņš sarāva ar saviem elkoņiem šis virves kā šujamos diegus. Un Delīla sacīja Simsonam: „Lidz šim tu mani esi piekrāpis un runājis nepatiesību, bet lūdzu, pasaki man nopietni, ar ko tad tevi tiešām var sasiet?“ Un viņš tai sacīja: „Ieaud septiņas manu matu šķipsnas audumā. Un ja tu riestavu vēl ar telts mietiņu cieši nodrošinātu, tad es kiūtu vājš un būtu kā katrs cilvēks.“ Tad viņa ļāva tam iemigt, ieauda septiņas viņa matu cirtas audumā ap riestavu, Nodrošināja to ar telts mietiņu un iesaucās: „Simson, piesargies, filistieši!“ Un viņš uzmodās no sava miega un izrāva ir telts mietiņu ir pašu riestavu. Tad viņa tam sacīja: „Tu gan saki, ka tu mani mīlot, bet tava sirds nav pie manis, trīsreiz tu esi mani pievīlis un neesi man pateicis, kur tavs lielais spēks slēpjas.“ Un kad nu viņa diendienā vinu ar savām runām māca un mocīja, tad viņa dvēselei tas apnika līdz nāvei, Un viņš pateica tai visu, kas vien viņam bija uz sirds, un izstāstīja: „Skujamais nazis nekad nav nācis pār manu galvu, jo es esmu Dievam īpaši novēlēts no pašas dzimšanas; ja manus matus nocirptu, tad mans spēks man tiktu atņemts, un es taptu vājš un kļūtu kā katrs cilvēks.“ Kad nu Delīla noskārta, ka viņš, tiešām no sirds tai bija atzīmes, tad viņa lika ataicināt filistiešu varenos, sacīdama: „Nāciet vēl šo reizi, jo viņš man ir izkratījis visu savu sirdi.“ Tad filistiešu labieši nāca augšā pie viņaš, un tie nesa naudu savās rokās. Viņa iemidzināja Simsonu savā klēpi un pasauca kādu vīru, kas nocirpa viņa galvas matu septiņas cirtas, un tā viņa guva varu pār viņu, bet viņa paša spēks to atstāja. Kad nu viņa sauceī „Filistieši, piesargies, Simson!“ tad viņš pamodās no sava miega un domāja: „Gan es ari šoreiz izkļūšu, tāpat kā citas reizes, un sevi atbrīvošu!“ Bet viņš nezināja, ka tas Kungs no viņa bija atstājies. Tad filistieši viņu sagrāba un viņam izdūra acis. Tie noveda viņu lejā uz Gazu un to iekala vata važās, un viņam nācās cietumā griezt dzirnavas. Bet viņa galvas mati sāka atkal ataugt, pēc tam kad tie bija tikuši nodzīti. Tad filistiešu dižciltīgie sapulcējās uz lieliem kaujamā upura svētkiem savam dievam Dagobam par godu un ari lai līksmotos, jo tie sacīja: „Mūsu dievs mums ir devis mūsu ienaidnieku Simsonu mūsu rokās!“ Kad viņi to rādīja tautai, tad ļaudis sumināja savu dievu, jo tie sacīja: „Mūsu dievs ir devis mūsu rokā mūsu ienaidnieku un mūsu zemes pretinieku, cīnītāju, kas daudzus no mums ir nokāvis!“ Un tanī brīdī, kad viņu sirdis bija līksmas, viņi sacīja: „Pasauciet Simsonu, lai viņš mūs uzjautrina!“ Tad tie lika atvest Simsonu no cietuma, un viņš tiem bija par uzjautrinājumu, un tic nostatīja viņu stabu starpā. Tad Simsons sacīja tam puisim, kas viņu stingri turēja satvertu pie rokas un vadāja: „Palaid mani vaļā, jo es gribu aptaustīt šos stabus, uz kuriem šis nams ir celts, un pret tiem atspiesties!“ Bet nams bija vīru un sievu pilns un filistiešu dižciltīgie patreiz atradās uz jumta, un ap trīs tūkstoši vīru kopā ar sievām bija skatītājos, lai nolūkotos Simsonā. Tad Simsons piesauca to Kungu un sacīja: „Tu, ak Kungs, mans Dievs! Lūdzu, piemini mani, un dari mani stipru, kaut jel vēl šo reizi, —ak Dievs, ka es varu atriebties kaut vai tikai par vienu no manām abām acīm šiem filistiešiem!“ Un Simsons aptvēra abus vidējos stabus, uz kuriem nams balstījās, un viņš pret tiem atspiedās—pret vienu ar labo roku, pret otru ar kreiso roku. Un Simsons sacīja: „Lai tad arī mirst mana dvēsele kopā ar filistiešiem!“ Un viņs sasvērās ar spēku, tad nams gāzās pār dižciltīgajiem un pār visu tautu, kas tanī atradās, tā ka mirušo skaits, ko viņš mirdams nonāvēja, bija lielāks par to, ko viņš, dzīvs būdams, bija nogalinājis. Tad ieradās viņa brāļi un visa viņa tēva ģints, tie viņu pacēla, aiznesa un apraka starp Coru un Eštaolu viņa tēva Manuas kapā. Un viņš bija tiesātis Israēlu divdesmit gadus.
Soģu 16:1-31 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Samsons gāja uz Gazu un tur ieraudzīja vienu sievieti, kas bija mauka, un iegāja pie tās. Un Gaziešiem tapa sacīts: Samsons ir šurp atnācis. Un tie gāja apkārt un glūnēja uz viņu cauru nakti pilsētas vārtos un turējās klusu cauru nakti un sacīja: kad rīta gaisma aust, tad to nokausim. Bet Samsons gulēja līdz pusnaktij. Un nakts vidū viņš cēlās un sagrāba pilsētas vārtus ar diviem stabiem un tos izcēla līdz ar aizšaujamo un tos lika uz saviem pleciem un tos uznesa uz kalna galu, kas ir pret Hebronu. Un notikās pēc tam, ka viņš iemīļoja vienu sievieti pie Soreka upes ar vārdu Delila. Tad Fīlistu lielkungi pie tās atnāca un uz to sacīja: pārrunā viņu un lūko, iekš kā viņa lielais spēks stāv, un ar ko viņu spējam pārvarēt, ka viņu saistām un savaldām, tad mēs tev dosim ikkatrs tūkstoš un simts sudraba (gabalus). Tad Delila sacīja uz Samsonu: saki man jel lūdzams, kur slēpjās tavs lielais spēks, un ar ko tevi var saistīt un savaldīt? Un Samsons uz to sacīja: ja mani saistītu ar septiņām zaļām lūku virvēm, kas vēl nav sakaltušas, tad es taptu nespēcīgs un būtu tā kā cits cilvēks. Tad Fīlistu lielkungi pie tās atnesa septiņas zaļas lūku virves, kas nebija sakaltušas, un tā viņu ar tām saistīja. Bet glūnētāji pie tās sēdēja istabā. Un tā sacīja uz viņu: Fīlisti pār tevi, Samson! Tad viņš saraustīja virves tā kā pakulu pavedienu sarautu, kas pie uguns apsvilināts. Un viņa spēks netapa zināms. Tad Delila sacīja uz Samsonu: redzi, tu mani esi mānījis un man melus stāstījis. Nu tad saki man lūdzams, ar ko tevi var saistīt. Un viņš uz to sacīja: ja mani saistītu ar jaunām virvēm, ar ko nekāds darbs nav darīts, tad es taptu bezspēcīgs un būtu kā cits cilvēks. Tad Delila ņēma jaunas virves un viņu ar tām saistīja un uz to sacīja: Fīlisti pār tevi, Samson! Un glūnētāji sēdēja istabā. Bet viņš tās saraustīja no savām rokām tā kā pavedienu. Tad Delila sacīja uz Samsonu: līdz šim tu mani esi mānījis un man melus stāstījis; saki man jel, ar ko tevi var saistīt? Un viņš uz to sacīja: ja tu manas septiņas matu bizes aptītu ap riestavu. Un viņa tās piesita ar tapu un uz to sacīja: Fīlisti pār tevi, Samson! Un viņš uzmodās no sava miega un izrāva aptīto tapu un riestavu. Tad viņa uz to sacīja: kā tu vari sacīt: es tevi mīlēju, kad tomēr tava sirds nav ar mani? Tu nu trīs reiz mani esi mānījis un man neesi sacījis, kur slēpjās tavs lielais spēks. Un kad viņa to ikdienas ar savām runām māca un mocīja, tad viņa dvēsele apnika līdz pat nāvei. Un tas viņai darīja zināmu visu savu sirdi un uz viņu sacīja: uz manu galvu dzenamais nazis nav nācis, jo es esmu Dievam svētīts no mātes miesām; kad (mani mati) taptu nodzīti, tad mans spēks no manis atstātos, un es taptu bezspēcīgs un būtu tā kā visi citi cilvēki. Kad nu Delila redzēja, ka tas viņai visu savu sirdi bija izsacījis, tad viņa nosūtīja un sasauca Fīlistu lielkungus sacīdama: atnāciet vēl šo reiz', jo viņš man izsacījis visu savu sirdi. Tad Fīlistu lielkungi pie viņas atnāca un atnesa sudrabu savā rokā. Bet viņa tam lika aizmigt savā klēpī un aicināja vīru un lika nodzīt viņa galvas septiņas matu bizes un sāka viņu pārvarēt, un viņa spēks no viņa atstājās. Un viņa sacīja: Fīlisti pār tevi, Samson! Un viņš uzmodās no sava miega un domāja: es iziešu šo reizi kā citām reizēm un izraušos; jo viņš nezināja, ka Tas Kungs no viņa bija atstājies. Tad Fīlisti viņu sagrāba un izdūra viņam acis un to noveda uz Gazu un to sēja ar divām vara ķēdēm, un viņam tur cietumā bija jāmaļ. Bet viņa galvas mati sāka atkal ataugt, kad tie bija nodzīti. Tad Fīlistu lielkungi sapulcējās, savam dievam Dagonam lielu upuri upurēt un līksmoties, un tie sacīja: mūsu dievs mūsu ienaidnieku Samsonu nodevis mūsu rokā. Un kad ļaudis viņu redzēja, tad tie teica savu dievu, jo tie sacīja: mūsu dievs mūsu ienaidnieku mums ir rokā devis, kas mūsu zemi ir postījis un lielu pulku no mums nokāvis. Un kad viņu sirds līksmojās, tad tie sacīja: sauciet Samsonu, lai tas mūs pajautrina. Tad tie sauca Samsonu no cietuma nama, un viņš tiem bija par uzjautrināšanu, un tie viņam lika stāvēt starp diviem stabiem. Tad Samsons sacīja uz puisi, kas viņu pie rokas vadīja: laid mani vaļā un ļauj man tos stabus taustīt, uz kā nams stiprināts, un pie tiem atslieties. Bet nams bija pilns ar vīriem un sievām. Un tur bija visi Fīlistu lielkungi, un uz jumta bija kādi trīs tūkstoši vīri un sievas, kas lūkojās uz Samsona uzjautrināšanu. Tad Samsons piesauca To Kungu un sacīja: Kungs, Dievs, piemini mani un stiprini lūdzams mani tikai šo reizi, ak Dievs, ka es par savām divām acīm vienreiz varu atriebties. Un Samsons apkampa divus vidējos stabus, uz kā nams bija stiprināts un uz kā tas turējās, vienu ar savu labo roku un vienu ar savu kreiso roku, un Samsons sacīja: Lai mana dvēsele mirst ar Fīlistiem! Un viņš locījās ar varu, - tad nams krita uz lielkungiem un uz visiem ļaudīm, kas iekšā bija un vairāk bija miroņu, ko viņš mirdams nokāva, nekā ko viņš bija nokāvis, dzīvs būdams. Tad viņa brāļi un viss viņa tēva nams nonāca un ņēma viņu un aiznesa un apraka starp Coru un Eštaoli, Manoūs, viņa tēva, kapā. Un viņš Israēli bija tiesājis divdesmit gadus.