1. Mozus 44:1-34
1. Mozus 44:1-34 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un viņš pavēlēja sava nama pārraugam, sacīdams: "Pildi šo vīru barības maisus ar labību, cik viņi var pacelt, un liec ikviena naudu viņa barības maisa virsgalā. Bet manu kausu, to sudraba kausu, liec jaunākā vīra maisā kopā ar naudu labībai virsū." Un viņš darīja, kā Jāzeps bija sacījis. No rīta, tiklīdz gaisma ausa, viņi tika atlaisti - viņi paši un viņu ēzeļi. Viņi bija iznākuši no pilsētas, bet vēl nebija tālu aizgājuši, kad Jāzeps sava nama pārraugam sacīja: "Celies un dzenies vīriem pakaļ un panāc tos, un tad saki: kādēļ jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu un paņēmuši manu sudraba kausu? Tas taču ir tas, no kura mans kungs dzer un no kā viņš mēdz nākotni pareģot. Jūs gan esat ļaunu darījuši, tā darīdami." Un viņš tos panāca un tiem sacīja šos vārdus. Bet tie tam sacīja: "Kāpēc mans kungs runā tādus vārdus? Lai neviens nedomā, ka tavi kalpi darītu tādu lietu. Lūk, to naudu, ko mēs bijām atraduši savu barības maisu virsgalā, mēs atkal atnesām atpakaļ no Kānaāna zemes. Un kā gan mēs varētu zagt no mūsu kunga nama sudrabu vai zeltu? Pie kura no taviem kalpiem tas tiks atrasts, tam būs mirt, un mēs būsim mūsu kungam par vergiem." Un viņš sacīja: "Lai tagad arī notiek tā, kā jūs sakāt; pie kā tas tiks atrasts, tas lai ir man par vergu, bet jūs būsit brīvi." Un viņi steidzīgi nolaida ikviens savu barības maisu zemē un atvēra ikviens savu maisu. Un viņš iesāka pārmeklēt; pie vecākā tas sāka un pie jaunākā tas beidza. Un kauss atradās Benjamīna barības maisā. Un tie saplēsa savas drēbes, uzkrāva maisus katrs savam ēzelim un atgriezās pilsētā. Un Jūda un viņa brāļi gāja Jāzepa namā, jo tas vēl tur bija, un tie krita viņa priekšā pie zemes. Un Jāzeps sacīja tiem: "Kas tā par lietu, ko jūs esat darījuši? Vai jūs nevarējāt iedomāties, ka tāds vīrs kā es to paredzēdams paredzēšu?" Tad Jūda sacīja: "Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies? Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis, un mēs tagad esam savam kungam vergi, kā arī tas, pie kura kauss tika atrasts." Tad viņš sacīja: "Lai nedomā neviens, ka es tā darīšu; tikai tas, pie kura atrasts kauss, būs man par vergu, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva." Tad Jūda piegāja pie viņa un sacīja: "Ak, mans kungs! Kaut tavs kalps drīkstētu runāt tagad kādu vārdu un mans kungs neiekaistu dusmās par savu kalpu, jo tu taču esi līdzīgs faraonam. Mans kungs vaicāja saviem kalpiem: vai jums vēl ir tēvs vai brālis? Tad mēs teicām savam kungam: mums ir tēvs sirmgalvis un jaunākais brālis, kas tam ir dzimis vecumā, bet viņa brālis ir miris; tas vienīgais ir atlicies no viņa mātes, un viņa tēvs to mīl. Tad tu sacīji uz saviem kalpiem: atvediet to pie manis, un es gribu savām acīm to redzēt. Tad mēs sacījām savam kungam: zēns nevar atstāt savu tēvu; un, ja tas atstāj savu tēvu, tad tas mirs. Un tu sacīji saviem kalpiem: ja jaunākais neatnāks kopā ar jums, tad jūs turpmāk vairs neredzēsit manu vaigu. Un notika, kad mēs bijām nonākuši pie tava kalpa, mūsu tēva, un bijām izstāstījuši mūsu kunga vārdus, mūsu tēvs sacīja: ejiet un pērciet mums labību, mazliet, lai būtu ko ēst. Tad mēs sacījām: mēs nevaram noiet, ja mūsu jaunākais brālis nav ar mums. Tikai ar viņu mēs iesim. Jo, kamēr mūsu jaunākā brāļa nav ar mums, tikmēr mēs nevaram rādīties tā vīra acīs. Tad tavs kalps, mans tēvs, sacīja mums: jūs zināt, ka mana sieva man divus dēlus dzemdējusi. Un tas pirmais man zudis; un es domāju: tas droši ir ticis saplosīts. Un es to neesmu redzējis līdz šai dienai. Un, ja tad jūs arī šo vēl paņemsit projām no manis un viņam kaut kas notiktu, tad jūs manu sirmo galvu ar sāpēm novestu kapā. Bet tagad, ja es atgriezīšos pie tava kalpa, sava tēva, un tas zēns nebūs kopā ar mums, jo tēva dvēsele ir sietin piesieta pie tā, tad notiks gan, kad tas redzēs, ka zēna nav, ka viņš nomirs, un tavi kalpi būs tie, kas viņa sirmo galvu ar sāpēm noveduši kapā. Jo tavs kalps ir galvojis par šo zēnu, sava tēva priekšā sacīdams: ja es neatvedīšu to pie tevis, es visu savu mūžu nesīšu vainu sava tēva priekšā. Tad nu lai tavs kalps paliek zēna vietā tev par vergu pie tevis, mana kunga. Bet zēns lai dodas ar saviem brāļiem mājup. Jo kā gan es varētu aiziet pie sava tēva, zēnam līdzi neesot? Es nevarētu noskatīties bēdās, kādas uzietu manam tēvam."
1. Mozus 44:1-34 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un viņš pavēlēja sava nama pārraugam, sacīdams: „Pildi šo vīru barības maisus ar labību, cik viņi var pacelt, un liec ikviena naudu viņa barības maisa virsū. Bet manu kausu, to sudraba kausu, liec jaunākā vīra maisā kopā ar naudu labībai virsū.“ Un viņš darīja, kā Jāzeps bija sacījis. Rītā, tiklīdz gaisma ausa, viņi tika atlaisti, —viņi paši un viņu ēzeļi. Viņi bija iznākuši no pilsētas, bet vēl nebija tālu aizgājuši, kad Jāzeps savam nama pārraugam sacīja: „Celies un dzenies vīriem pakaļ un panāc tos, un tad saki: Kādēļ jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu un paņēmuši manu sudraba kausu? Tas taču ir tas, no kura mans kungs dzej: un no kā viņš mēdz nākotni pareģot? Jūs gan esat ļaunu darījuši, tā darīdami.“ Un viņš tos panāca un tiem sacīja šos vārdus. Bet tie tam sacīja: „Kāpēc mans kungs runā tādus vārdus? Lai neviens nedomā, ka tavi kalpi darītu tādu lietu. Lūk, to naudu, ko mēs bijām atraduši savu barības maisu virsgalā, mēs atkal atnesām atpakaļ no Kānaāna zemes. Un kā gan mēs varētu zagt no mūsu kunga nama sudrabu vai zeltu? Pie kura no taviem kalpiem tas tiks atrasts, tam būs mirt, un mēs būsim mūsu kungam par kalpiem.“ Un viņš sacīja: „Lai tagad arī notiek tā, kā jūs sakāt; pie kā tas tiks atrasts, tas lai ir man par kalpu, bet jūs būsit brīvi.“ Un viņi steidzīgi nolaida ikviens savu barības maisu zemē un atvēra ikviens savu maisu. Bet viņš iesāka pārmeklēt; pie vecākā tas sāka un pie jaunākā tas beidza. Un kauss atradās Benjamīna barības maisā. Un tie saplēsa savas drēbes, uzkrāva maisus katrs savam ēzelim un atgriezās pilsētā. Un Jūda un viņa brāļi gāja Jāzepa namā, jo tas vēl tur bija, un krita viņa priekšā pie zemes. Un Jāzeps sacīja tiem: „Kas tā par lietu, ko jūs esat darījuši? Vai jūs nevarējāt iedomāties, ka tāds vīrs kā es to paredzēdams neparedzēšu?“ Tad Jūda sacīja: „Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies? Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis, un mēs tagad esam savam kungam kalpi, kā arī tas, pie kura kauss tika atrasts.“ Tad viņš sacīja: „Lai nedomā neviens, ka es tā darīšu; tikai tas, pie kura atrasts kauss, būs man par kalpu, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva.“ Tad Jūda piegāja pie viņa un sacīja: „Ak, mans kungs! Kaut tavs kalps drīkstētu runāt tagad kādu vārdu, un mans kungs neiekaistu dusmās par savu kalpu, jo tu taču esi līdzīgs faraonam. Mans kungs vaicāja saviem kalpiem: Vai jums vēl ir tēvs vai brālis? Tad mēs teicām savam kungam: Mums ir tēvs sirmgalvis un jaunākais brālis, kas tam ir dzimis vecumā, bet viņa brālis ir miris; tas vienīgais ir atlicies no viņa mātes, un viņa tēvs to mīl. Tad tu sacīji uz saviem kalpiem: Atvediet to pie manis, un es gribu savām acīm to redzēt. Tad mēs sacījām savam kungam: Zēns nevar atstāt savu tēvu; un ja tas atstāj savu tēvu, tad tas mirs. Un tu sacīji saviem kalpiem: Ja jaunākais neatnāks kopā ar jums, tad jūs turpmāk vairs neredzēsit manu vaigu. Un notika, kad mēs bijām nonākuši pie tava kalpa, mūsu tēva, un bijām izstāstījuši mūsu kunga vārdus, Mūsu tēvs sacīja: Ejiet un pērciet mums labību, mazliet, lai būtu ko ēst. Tad mēs sacījām: Mēs nevaram noiet, ja mūsu jaunākais brālis nav ar mums. Tikai ar viņu mēs iesim. Jo kamēr mūsu jaunākā brāļa nav ar mums, tikmēr mēs nevaram rādīties tā vīra acīs. Tad tavs kalps, mans tēvs, sacīja mums: Jūs zināt, ka mana sieva man divus dēlus dzemdējusi. Un tas pirmais man zudis; un es domāju: tas droši ir ticis saplosīts. Un es to neesmu redzējis līdz šai dienai. Un ja tad jūs arī šo vēl paņemsit projām no manis, un viņam kaut kas notiktu, tad jūs manu sirmo galvu ar sāpēm novestu kapā. Bet tagad, ja es atgriezīšos pie tava kalpa, sava tēva, un tas zēns nebūs kopā ar mums, jo tēva dvēsele ir sietiņ piesieta pie tā, Tad notiks gan, kad tas redzēs, ka zēna nav, ka viņš nomirs, un tavi kalpi būs tie, kas viņa sirmo galvu ar sāpēm noveduši kapā. Jo tavs kalps ir galvojis par šo zēnu, sava tēva priekšā sacīdams: Ja es neatvedīšu to pie tevis, es visu savu mūžu nesīšu vainu sava tēva priekšā. Tad nu lai tavs kalps paliek zēna vietā tev par kalpu pie tevis, mana kunga. Bet zēns lai dodas ar saviem brāļiem mājup. Jo kā gan es varētu aiziet pie sava tēva, zēnam līdzi neesot? Es nevarētu noskatīties bēdās, kādas uzietu manam tēvam.“
1. Mozus 44:1-34 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un viņš pavēlēja tam, kas bija pār viņa namu, un sacīja: “Pildi vīru maisus ar labību, cik tie var nest, un liec ikviena naudu viņa maisa virsgalā. Un manu biķeri, sudraba biķeri, liec jaunākam maisa virsgalā, arī viņa labības naudu.” Un tas darīja pēc Jāzepa vārda, ko viņš bija sacījis. Rītā, gaismai austot, vīri tapa atlaisti līdz ar saviem ēzeļiem. Bet tiem no pilsētas izejot un tāli vēl neesot, Jāzeps sacīja savam nama uzraugam: “Celies, steidzies pie vīriem, un tos panācis saki tiem: “Kādēļ esat atmaksājuši labu ar ļaunu? Vai šis nav tas, no kā mans kungs dzer? Un no tā viņš mēdz padzert. Jūs esat ļaunu darījuši, to darīdami.”” Un tas viņus panāca un viņiem sacīja šos vārdus. Tad viņi uz to sacīja: “Kāpēc mans kungs runā tādus vārdus? Ne mūžam tavi kalpi tādu darbu nedarīs. Redzi, naudu, ko esam atraduši savu maisu virsgalā, mēs tev atkal esam atnesuši no Kanaāna zemes, - kā tad mēs zagsim no tava kunga nama sudrabu vai zeltu? Pie kura no taviem kalpiem to atradīs, tas lai mirst, un mēs arī gribam būt par vergiem savam kungam.” Un viņš sacīja: “Lai nu arī notiek pēc jūsu vārdiem: pie kura to atradīs, tas būs mans vergs, bet jūs būsiet svabadi.” Un tie steidzās un nocēla ikviens savu maisu zemē, un ikviens atraisīja savu maisu. Un viņš pārmeklēja no vecākā iesākdams un pie jaunākā beigdams, un biķeris tapa atrasts Benjamina maisā. Tad tie saplēsa savas drēbes un apkrāva ikviens savu ēzeli un griezās atpakaļ uz pilsētu. Un Jūda ar saviem brāļiem nāca Jāzepa namā, jo šis tur vēl bija, un tie nometās viņa vaiga priekšā pie zemes. Un Jāzeps uz tiem sacīja: “Kas tas par darbu, ko jūs esat darījuši? Vai nezinājāt, ka tāds vīrs, kā es, tiešām to paredzēs?” Tad Jūda sacīja: “Ko lai sakām savam kungam, ko lai runājam un kā lai taisnojamies? Dievs tavu kalpu noziegumu ir atradis, redzi, mēs esam sava kunga vergi, - tā mēs, kā arī tas, pie kā tas biķeris atrasts.” Tad viņš sacīja: “Nemūžam es to nedarīšu; vīrs, pie kā biķeris atrasts, tam būs man būt par vergu. Bet jūs ejat ar mieru pie sava tēva.” Tad Jūda pie tā piegāja un sacīja: “Ak mans kungs! Lūdzams, lai tavs kalps runā kādu vārdu sava kunga ausī, un neapskaities par savu kalpu, jo tu esi tik augsts kā Faraons. Mans kungs vaicāja savus kalpus un sacīja: vai jums ir tēvs vai brālis? Tad mēs sacījām savam kungam: mums ir vecs tēvs un viens zēns, kas tam vecumā dzimis, jaunākais, un viņa brālis ir miris, un tas ir viens pats no savas mātes atlicis, un viņa tēvs viņu mīļo. Tad tu sacīji saviem kalpiem: atvediet to pie manis, lai manas acis viņu redz. Tad mēs sacījām uz savu kungu: zēns savu tēvu nevar atstāt; ja tas atstās savu tēvu, tad šis mirs. Tad tu saviem kalpiem sacīji: ja jūsu jaunākais brālis ar jums neatnāk, tad jūs manu vaigu vairs neredzēsiet. Un kad mēs nācām pie tava kalpa, sava tēva, un viņam sacījām sava kunga vārdus, Tad mūsu tēvs sacīja: noejat atkal, pērciet mums ēdama kādu mazumu. Tad sacījām: mēs nevaram noiet: ja mūsu jaunākais brālis mums ir līdz, tad mēs noiesim. Jo mēs nevaram tā vīra vaigu redzēt, ja šis mūsu jaunākais brālis nav mums līdz. Tad tavs kalps, mans tēvs, mums sacīja: jūs zināt, ka mana sieva man divus dēlus dzemdējusi. Un viens ir no manis aizgājis, un es sacīju, tiešām tas ir saplosīts, un es to vairs neesmu redzējis. Ja tad jūs arī šo paņemsiet no manām acīm un tam kāda nelaime uzies, tad jūs manus sirmos matus ar sirdēstiem novedīsiet kapā. Tad nu, kad es nākšu pie tava kalpa, sava tēva, un zēns mums nebūs līdz, jo tēva dvēsele viņa dvēselei sietin piesieta, Tad notiks, kad tas redzēs, ka zēna nav, tad tas mirs, un tavi kalpi novedīs tava kalpa, mana tēva, sirmos matus ar sirdēstiem kapā. Jo tavs kalps ir galvojis par zēnu pie sava tēva, un sacījis: ja es viņu tev atpakaļ neatvedīšu, tad visu savu mūžu es gribu būt noziedzīgs sava tēva priekšā. Un nu lai jel tavs kalps zēna vietā paliek par sava kunga vergu, un lai zēns aiziet ar saviem brāļiem. Jo kā es varētu iet pie sava tēva, ja zēns man nebūtu līdz? - Man būtu jāredz tie sirdēsti, kas manam tēvam uzies.”