1. Mozus 24:1-67
1. Mozus 24:1-67 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un Ābrahāms bija vecs, padzīvojis vīrs, un Tas Kungs Ābrahāmu bija svētījis pie visa. Un Ābrahāms teica savam kalpam, sava nama vecākajam, kas pārvaldīja it visu, kas tam piederēja: "Liec savu roku zem manas ciskas un zvēri man pie Tā Kunga, debesu Dieva un zemes Dieva, ka tu manam dēlam neņemsi sievu no kānaāniešu meitām, kuru vidū es dzīvoju, bet ka tu iesi uz manu zemi un pie maniem cilts piederīgiem un tur ņemsi sievu manam dēlam Īzākam." Tad kalps sacīja: "Varbūt sieva nevēlēsies nākt man līdzi uz šo zemi, vai man tad tavu dēlu aizvest atpakaļ uz zemi, no kuras tu izgāji?" Un Ābrahāms sacīja viņam: "Sargies, ka tu neaizved manu dēlu turp. Tas Kungs, debesu Dievs, kas mani izvedis no mana tēva nama un no manas dzimtās zemes un kas sacījis man un zvērējis man, sacīdams: taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi,- Tas sūtīs Savu eņģeli tev pa priekšu, kad tu ņemsi manam dēlam sievu no turienes. Bet, ja sieva negribēs tev sekot, tad tu no šī mana zvēresta būsi brīvs, tikai manu dēlu neved turp atpakaļ." Un kalps lika savu roku zem sava kunga Ābrahāma ciskas un zvērēja tam par šo lietu. Un kalps paņēma desmit kamieļus no sava kunga kamieļu pulka un devās ceļā, līdzi paņēmis visādas sava kunga mantas; un viņš cēlās un nonāca Mezopotāmijā Nahora pilsētā. Un viņš lika kamieļiem apmesties pilsētas ārpusē pie akas, pret vakaru, laikā, kad ūdens smēlējas mēdza nākt, un sacīja: "Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, liec, lai man šodien veicas, un parādi žēlastību manam kungam Ābrahāmam. Lūk, te es stāvu pie ūdens avota, un pilsētas iedzīvotāju meitas nāks smelt ūdeni. Tad lai notiek, ka tā meita, kurai es teikšu: padod savu trauku, es gribu dzert, - un kura sacīs: dzer, un es padzirdīšu arī tavus kamieļus, - būtu tā, kuru Tu esi novēlējis Savam kalpam Īzākam, un pēc tā es zinātu, ka Tu esi žēlastību parādījis manam kungam." Un notika, iekāms viņš bija beidzis runāt, ka nāca Rebeka; viņa bija meita Betuēlam, kas bija Milkas un Ābrahāma brāļa Nahora dēls, un tai uz pleca bija ūdens trauks. Un meita bija ļoti skaista izskata jaunava, un to neviens nebija aizticis, un tā nokāpa akā, pildīja savu ūdens trauku ar ūdeni un kāpa ārā. Un kalps skrēja tai pretim un sacīja: "Ļauj man drusku nodzerties no tava trauka." Tad viņa atbildēja: "Dzer, mans kungs!" Veikli viņa nolaida trauku savā rokā un dzirdīja viņu. Un, kad viņa bija beigusi dot viņam dzert, tā teica: "Es pasmelšu arī taviem kamieļiem, līdz tie būs padzēruši." Un tā steidzās un izlēja savu trauku dzirdināmā silē un tecēja vēlreiz uz avotu, lai smeltu no jauna, un tā smēla visiem viņa kamieļiem. Bet vīrs noraudzījās viņā klusēdams, lai dabūtu zināt, vai Tas Kungs licis izdoties viņa ceļam vai ne. Un, lūk, kad kamieļi bija beiguši dzert, vīrs paņēma zelta pieres sprādzi pusseķeļa svarā un divas zelta rokassprādzes viņas rokām desmit seķeļu svarā un sacīja: "Kā meita tu esi? Un saki man - vai tava tēva namā ir vieta, kur mēs varētu pārnakšņot?" Un tā atbildēja: "Es esmu Betuēla, Milkas dēla, meita, kuru tā dzemdēja Nahoram." Un viņa sacīja tam: "Gan salmu, gan siena mums ir daudz, kā arī vietas pārnakšņošanai." Tad tas vīrs zemu noliecās un pielūdza To Kungu un sacīja: "Slavēts lai Tas Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas Savu žēlastības solījumu nav aizmirsis un nav atrāvis Savu uzticību manam kungam; taisnā ceļā Tas Kungs mani ir novedis mana kunga brāļa namā!" Bet jaunava skrēja un paziņoja mātei mājās, kas bija noticis. Un Rebekai bija brālis, vārdā Lābans, un Lābans steidzās pie vīra ārā pie avota. Bet, kad tas ieraudzīja pieres sprādzi un rokassprādzes uz savas māsas rokām un dzirdēja savas māsas Rebekas stāstu: tā un tā tas vīrs ar mani runājis,- tad tas izgāja pie šī vīra. Bet tas stāvēja pie kamieļiem pie akas, un Lābans teica: "Nāc iekšā, tu, Tā Kunga svētītais! Kādēļ tu gribi ārā stāvēt? Jo es esmu uzposis namu un vietu kamieļiem." Un vīrs devās uz māju, viņi nosegloja kamieļus un deva salmus un sienu kamieļiem, arī ūdeni, lai tas nomazgātu savas kājas, tāpat arī vīriem, kas bija ar viņu, kāju mazgāšanai. Bet, kad viņam lika priekšā ēdienu, viņš sacīja: "Es neēdīšu, pirms nebūšu pateicis, kādā lietā es esmu še." Tie sacīja: "Runā!" Viņš sacīja: "Es esmu Ābrahāma kalps. Un Tas Kungs manu kungu ir bagāti svētījis, tas ir audzis augumā, jo Viņš tam ir devis sīklopus un liellopus, sudrabu un zeltu, kalpus un kalpones, kamieļus un ēzeļus. Un mana kunga sieva Sāra dzemdējusi manam kungam dēlu, kad tas jau bija sirmgalvis. Tam viņš novēlējis visu, kas tam ir. Un mans kungs lika man zvērēt, piekodinādams: tev nebūs manam dēlam sievu ņemt no Kānaāna meitām, kaut arī es dzīvoju viņa zemē. Bet tev būs noiet uz mana tēva namu un manu cilti, lai manam dēlam gūtu sievu. Es iebildu savam kungam: varbūt šī sieva nesekos man? Tad viņš sacīja man: Tas Kungs, kura priekšā esmu staigājis, - Viņš sūtīs Savu eņģeli tev līdzi un liks tavam ceļam labi izdoties, ka tu varēsi manam dēlam gūt sievu no manas cilts un no mana tēva nama. Tikai tad tu būsi atbrīvots no sava zvēresta, ja tu gan nonāksi pie manas cilts, bet tie tev to nedotu; tad tu būsi no zvēresta solījuma brīvs. Un es šodien nonācu pie akas un sacīju: Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, ja Tu gribi būt tas, kas manam ceļam ļaus sekmēties, kuru esmu uzņēmies,- redzi, es stāvu te pie ūdens avota,- lai tad notiktu, ka tā jaunava, kura iznāks smelt ūdeni un kurai es teikšu: dod, lūdzama, man nodzerties no sava trauka,- lai viņa man atbildētu: dzer, un arī tavus kamieļus es gribu dzirdīt,- ir tā sieva, kuru Tas Kungs ir izraudzījis mana kunga dēlam. Un, iekāms es biju beidzis savā sirdī tā spriest, redzi, nāca Rebeka, un trauks tai bija uz viņas pleca, un viņa nokāpa akā un smēla ūdeni, bet es viņai sacīju: dod, lūdzu, arī man dzert. Tad tā steidzās un nolaida trauku un sacīja: dzer, un arī taviem kamieļiem es došu dzert. Un es dzēru, un arī manus kamieļus tā dzirdīja. Tad es jautāju viņai un sacīju: kā meita tu esi? Un tā atbildēja: Milkas. Un es liku viņai pieres sprādzi pie vaiga un rokassprādzes ap viņas rokām. Es zemu noliecos un pielūdzu To Kungu, un es slavēju To Kungu, mana kunga Ābrahāma Dievu, kas mani bija vadījis pa taisnu ceļu, lai ņemtu brāļa meitu mana kunga dēlam par sievu. Bet tagad, ja jūs patiesi gribat mīlestību un uzticību parādīt manam kungam, sakiet man to; un, ja ne, sakiet arī to man, lai es varētu doties pa labi vai pa kreisi." Un Lābans un Betuēls atbildēja un sacīja: "No Tā Kunga tas ir nācis - mēs nevaram tev teikt ne labu, ne ļaunu. Lūk, Rebeka stāv tavā priekšā; ņem to un ej. Un viņa lai ir Tava kunga dēla sieva, kā Tas Kungs to ir gribējis." Un notika, kad Ābrahāma kalps dzirdēja viņu vārdus, viņš metās zemē Tā Kunga priekšā. Pēc tam tas izņēma visas sudraba un visas zelta dārglietas un drēbes un deva tās Rebekai; viņš deva dārgas dāvanas arī viņas brālim un viņas mātei. Un viņi ēda un dzēra - viņš un arī tie vīri, kas bija ar viņu, un tie palika pa nakti; un tie cēlās no rīta, un viņš sacīja: "Atlaid mani pie mana kunga." Bet viņas brālis un viņas māte sacīja: "Ļauj, lai meitene paliek kādas pāris desmit dienas vēl pie mums, pēc tu varēsi iet." Bet viņš sacīja tiem: "Neaizturiet mani! Tas Kungs manam ceļam ir licis labi izdoties, atlaidiet mani, ka es noeimu pie sava kunga." Tad tie sacīja: "Ataicināsim meiteni un jautāsim viņai." Un viņi pasauca Rebeku un jautāja viņai: "Vai tu gribi sekot šim vīram?" Un viņa atbildēja: "Es iešu." Un tie atlaida Rebeku un tās aukli, un Ābrahāma kalpu, un tos vīrus, kas tam bija. Un viņi svētīja Rebeku un sacīja viņai: "Tu, mūsu māsa, topi par tūkstošu tūkstošiem, un lai tavi pēcnācēji ieņem savu naidnieku vārtus." Un Rebeka cēlās ar savām kalponēm un sēdās uz kamieļiem un jāja aiz kalpa. Tā tas kalps, paņēmis Rebeku, devās ceļā. Bet Īzāks nāca no Lehaj-roi avota, jo viņš bija Negebas iemītnieks. Īzāks ap vakara laiku bija izgājis laukā Dievu pielūgt. Tas pacēla savas acis un ieraudzīja tanī brīdī kamieļus nākam. Un Rebeka pacēla savas acis un, ieraudzījusi Īzāku, nolaidās no kamieļa. Un viņa sacīja kalpam: "Kas ir šis vīrs, kas tur staigā pa lauku un nāk mums pretim?" Un kalps atbildēja: "Tas ir mans kungs." Tad viņa paņēma savu plīvuru un apsedzās. Un kalps izstāstīja Īzākam visu, ko bija darījis.
1. Mozus 24:1-67 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un Ābrahāms bija vecs, padzīvojis vīrs, un tas Kungs Ābrahāmu bija svētījis pie visa. Un Ābrahāms teica savam kalpam, sava nama vecākajam, kas pārvaldīja it visu, kas tam piederēja: „Liec savu roku zem manas ciskas Un zvēri man pie Dieva Kunga, debesu Dieva un zemes Dieva, ka tu manam dēlam neņemsi sievu no kānaāniešu meitām, kūru vidū es dzīvoju, Bet ka tu iesi uz manu zemi un pie maniem cilts piederīgiem un tur ņemsi sievu manam dēlam īzākam.“ Tad kalps sacīja: „Varbūt sieva nevēlēsies nākt man iīdzi uz šo zemi, vai man tad tavu dēlu aizvest atpakaļ uz zemi, no kuras tu esi iznācis?“ Un Ābrahāms sacīja viņam: „Sargies, ka tu neaizved manu dēlu turp. Dievs, Debesu Kungs, kas mani izvedis no mana tēva nama un no manas cilts novadiem, un kas sacījis man, un zvērējis man, sacīdams: Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi, Tas sūtīs savu eņģeli tev pa priekšu, kad tu ņemsi manam dēlam sievu no turienes. Bet ja sieva negribēs tev sekot, tad tu no šī mana zvēresta būsi brīvs, tikai manu dēlu neved turp atpakaļ.“ Un kalps lika savu roku zem sava kunga Ābrahāma ciskas un apstiprināta ar zvērestu visus šos solījumus. Un kalps paņēma desmit kamieļus no sava kunga kamieļu pulka un devās ceļā, līdzi paņēmis visādas sava kunga mantas, un viņš cēlās un nonāca Mezopotamijā Nahora pilsētā. Un viņš lika kamieļiem apmesties pilsētas ārpusē, pie akas, pret vakaru, laikā, kad ūdens smēlējas mēdza nākt, Un sacīja: „Dievs Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, liec, lai man šodien veicas, un parādi žēlastību manam kungam Ābrahāmam. Lūk, te es stāvu pie ūdens avota, un pilsētas iedzīvotāju meitas nāks smelt ūdeni. Tad lai notiek, ka tā meita, kurai es teikšu: Padod savu trauku, es gribu dzert, un tā sācis: Dzer, un es padzirdīšu arī tavus kamieļus, būtu tā, kuru Tu esi novēlējis savam kalpam īzākam, un pēc tā es zinātu, ka Tu esi žēlastību parādījis manam kungam.“ Un notika, ickāms viņš bija beidzis runāt, ka nāca Rebeka; viņa bija Betuēla meita, kas bija Milkas un Ābrahāma brāļa Nahora dēls, un tai uz pleca bija ūdens trauks. Un meita bija ļoti skaista izskata jaunava, kuru neviens nebija aizticis, un tā nokāpa akā, piepildīja savu ūdens trauku ar ūdeni un kāpa ārā. Un kalps skrēja tai pretim un sacīja: „Lauj man drusku nodzerties no tava trauka.“ Tad viņa atbildēja: „Dzer, mans kungs!“ Veikli viņa nolaida trauku savā rokā un padzirdīja viņu. Un kad viņa bija beigusi dot viņam dzert, tā teica: „Es pasmelšu arī taviem kamieļiem, līdz tie būs padzēruši.“ Un tā steidzās un izlēja savu trauku dzirdāmā silē un tecēja vēl reiz uz avotu, lai smeltu no jauna, un tā smēla visiem viņa kamieļiem. Bet vīrs noraudzījās viņā klusēdams, lai dabūtu zināt, vai Dievs licis izdoties viņa ceļam, vai ne. Un lūk, kad kamieļi bija beiguši dzert, vīrs paņēma zelta pieres sprādzi pus seķeļa svarā un divas zelta rokas sprādzes viņas rokām desmit seķeļu svarā Un sacīja: „Kā meita tu esi? Un saki man, vai tava tēva namā ir vieta, kur mēs varētu pārnakšņot?“ Un tā atbildēja: „Es esmu Betuēla meita, kas ir Milkas dēls, kuru tā dzemdēja Nahoram.“ Un viņa sacīja tam: „Arī salmu un siena ir pie mums pietiekamā daudzumā, kā arī vietas gana pārnakšņošanai.“ Tad tas vīrs noliecās un nometās ceļos tā Kunga priekšā Un sacīja: „Slavēts lai Kungs Dievs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas savu žēlastības solījumu nav aizmirsis un nav atrāvis savu uzticību manam kungam; taisnā ceļā tas Kungs mani ir novedis mana kunga brāļa namā!“ Bet jaunava skrēja un paziņoja mātei mājās, kas bija noticis. Un Rebekai bija brālis, vārdā Lābans, un Lābans steidzās pie vīra ārā pie avota. Bet kad tas ieraudzīja pieres sprādzi un rokas sprādzes uz savas māsas rokām un dzirdēja savas māsas Rebekas stāstu: „Tā un tā tas vīrs uz mani runājis,“ —tad tas izgāja pie tā vīra. Bet tas stāvēja pie kamieļiem pie akas, un Lābans teica: „Nāc iekšā, tu, tā Kunga svētītais! Kādēļ tu gribi ārā stāvēt? Jo es esmu uzposis namu un vietu kamieļiem.“ Un vīrs devās uz māju, viņi nosegloja kamielus un deva salmus un sienu kamieļiem, ari ūdeni, lai tas nomazgātu savas kājas, tāpat arī vīriem, kas bija ar viņu, kāju mazgāšanai. Bet kad viņam lika priekšā ēdienu, viņš sacīja: „Es neēdīšu, pirms nebūšu pateicis, kādā lietā es esmu še.“ Tie sacīja: „Runā!“ Viņš sacīja: „Es esmu Ābrahāma kalps. Un tas Kungs manu kungu ir ļoti bagāti svētījis, tas ir audzis augumā, jo Viņš tam ir devis sīklopus un liellopus, sudrabu un zeltu, kalpus un kalpones, kamieļus un ēzeļus. Un mana kunga sieva Sāra dzemdējusi manam kungam dēlu, kad tas jau bija sirmgalvis. Tam viņš novēlējis visu, kas tam ir. Un mans kungs lika man zvērēt piekodinot: Tev nebūs manam dēlam sievu ņemt no Kānaāna meitām, kaut ari es dzīvoju viņu zemē. Bet tev būs noiet uz mana tēva namu un manu cilti, lai manam dēlam gūtu sievu. Es iebildu savam kungam: Varbūt šī sieva nesekos man? Tad viņš sacīja man: Tas Kungs, kura priekšā esmu staigājis, Viņš sūtīs savu eņģeli tev līdz un liks tavam ceļam labi izdoties, ka tu varēsi manam dēlam gūt sievu no manas cilts un no mana tēva nama. Tikai tad tu būsi atbrīvots no sava zvēresta, ja tu gan nonāksi pie manas cilts, bet tie tev to nedotu; tad tu būsi no zvēresta solījuma brīvs. Un es šodien nonācu pie akas un sacīju: Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, ja Tu gribi būt tas, kas manam ceļam ļaus sekmēties, kuru esmu uzņēmies, Redzi, es stāvu te pie ūdens avota; lai tad notiktu, ka tā jaunava, kura iznāks smelt ūdeni un kurai es teikšu: Dodi, lūdzama, man nodzerties no tava trauka, Lai viņa man atbildētu: Dzer, un arī tavus kamieļus es gribu dzirdīt, un ir tā sieva, kuru tas Kungs ir izraudzījis mana kunga dēlam. Un iekāms es biju pabeidzis savā sirdī tā spriest, lūk, nāca Rebeka, un trauks tai bija uz viņas pleca, un viņa nokāpa akā un smēla ūdeni, bet es viņai sacīju: Dodi, lūdzu, ari man dzert. Tad tā steidzās un nolaida trauku un sacīja: Dzer, un ari taviem kamieļiem es došu dzert. Un es padzēros un arī manus kamieļus tā padzirdīja. Tad es jautāju viņai un sacīju: Kā meita tu esi? Un tā atbildēja: Milkas, un es liku viņai pieres sprādzi pie vaiga un rokas sprādzes ap viņas rokām. Un es noliecos un nometos ceļos tā Kunga, mana pavēlnieka Ābrahāma Kunga priekšā, un slavēju to Kungu, kas mani bija vadījis pa taisnu ceļu, lai ņemtu brāļa meitu mana kunga dēlam par sievu. Bet tagad, ja jūs patiesi gribat mīlestību un uzticību parādīt manam kungam, pasakiet to man; un arī ja ne, paziņojiet, lai es varētu doties pa labi vai pa kfeisi.“ Un Lābans un Betuēls atbildēja un sacīja: „No tā Kunga tas ir nācis, —mēs nevaram tev teikt ne labu, ne ļaunu. Lūk, Rebeka stāv tavā priekšā; ņem to un ej. Un viņa lai ir tava kunga dēla sieva, kā tas Kungs to ir gribējis.“ Un notika, kad Ābrahāma kalps dzirdēja viņu vārdus, ka tas nometās zemē tā Kunga priekšā. Pēc tam tas izņēma visas sudraba un visas zelta dārglietas un drēbes un deva tās Rebekai un deva dārgas dāvanas ari viņas brālim un viņas mātei. Un viņi ēda un dzēra—viņš un arī tie vīri, kas bija ar viņu, un tie palika pa nakti, un no rīta tie piecēlās un sacīja: „Atlaidiet mūs uz mūsu mājām.“ Bet viņas brālis un viņas māte sacīja: „Ļauj, lai meitene paliek kādas pāris desmit dienas vēl pie mums, pēc tu varēsi ict.“ Bet viņš sacīja tiem: „Neaizturiet mani! Tas Kungs manam ceļam ir licis labi izdoties, atlaidiet mani, ka es noeimu pie sava kunga.“ Tad tie sacīja: „Ataicināsim meiteni un jautāsim viņai.“ Un viņi pasauca Rebeku un jautāja viņai: „Vai tu gribi sekot šim vīram?“ Un viņa atbildēja: „Es iešu.“ Un tie atlaida Rebeku un tās aukli un Ābrahāma kalpu un tos vīrus, kas tam bija. Un viņi svētīja Rebeku un sacīja viņai: „Tu, mūsu māsa, topi par tūkstošiem un simtstūkstošiem, un lai tavi pēcnācēji ieņem savu naidnieku vārtus.“ Un Rebeka cēlās ar savām kalponēm un sēdās uz kamieļiem un jāja aiz kalpa. Tā tas kalps, paņēmis Rebeku, devās ceļā. Bet īzāks nāca no Lechaj-roi avota, jo viņš bija Negeba iemītnieks. Īzāks ap vakara laiku bija izgājis laukā Dievu pielūgt. Tas pacēla savas acis un ieraudzīja tanī brīdī kamieļus nākam. Un Rebeka pacēla savas acis un, ieraudzījusi īzāku, nolaidās no kamieļa. Un viņa sacīja kalpam: „Kas ir šis virs, kas tur staigā pa lauku, kas nāk mums pretim?“ Un kalps atbildēja: „Tas ir mans kungs.“ Tad viņa paņēma savu plīvuru un apsedzās. Un kalps izstāstīja īzākam visu, ko bija darījis.
1. Mozus 24:1-67 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Ābrahāms bija vecs un labi piedzīvojis, un Tas Kungs Ābrahāmu bija svētījis ar visām lietām. Tad Ābrahāms sacīja uz savu kalpu, vecāko savā namā, kas valdīja pār visu, kas viņam bija: “Liec jel savu roku apakš manas ciskas, tad es tev likšu zvērēt pie Tā Kunga, debesu Dieva un zemes Dieva, ka tev manam dēlam nebūs sievu ņemt no Kanaāniešu meitām, kuru vidū es dzīvoju, Bet ka tev būs iet uz manu zemi un pie maniem radiem un sievu ņemt manam dēlam Īzakam.” Tad kalps uz viņu sacīja: “Ja sieva negribēs man nākt līdzi uz šo zemi, vai man tad tavu dēlu atkal būs aizvest uz zemi, no kurienes tu izgājis?” Un Ābrahāms uz to sacīja: “Sargies, ka tu manu dēlu uz turieni neaizved atpakaļ. Tas Kungs, debesu Dievs, kas mani ņēmis no mana tēva nama un no manas dzimtenes un kas ar mani runājis un kas man zvērējis sacīdams: tavam dzimumam Es došu šo zemi, - Tas sūtīs Savu eņģeli tavā priekšā, ka tu manam dēlam vari ņemt sievu no turienes. Bet ja sieva tev negribēs iet līdz, tad tu būsi brīvs no šī mana zvēresta, tikai neved manu dēlu atpakaļ uz turieni.” Un kalps lika savu roku apakš Ābrahāma, sava kunga, ciskas, un tam zvērēja par šo lietu. Tad kalps ņēma desmit kamieļus no sava kunga kamieļiem un aizgāja, un visāda viņa kunga manta bija viņa rokā. Un viņš cēlās un gāja uz Mezopotamiju, uz Nahora pilsētu. Un viņš kamieļiem lika apmesties ārpus pilsētas pie ūdens akas ap vakara laiku, laikā, kad ūdens smēlējas ārā nāca. Un viņš sacīja: “Kungs, Tu mana kunga Ābrahāma Dievs, lai man šodien izdodas un dari žēlastību pie mana kunga Ābrahāma. Redzi, es stāvu pie ūdens akas, un šīs pilsētas ļaužu meitas nāks ārā ūdeni smelt. Tad lai notiek, ka jaunava, uz kurai es sacīšu, pasniedz jel savu trauku, ka es varu dzert, - un tā sacīs, dzer, es tavus kamieļus arīdzan dzirdināšu, - ka tā ir tā, ko Tu Savam kalpam Īzakam novēlējis, un ka es pie tā varu atzīt, ka Tu žēlastību esi parādījis manam kungam.” Un notikās, pirms nekā tas bija pabeidzis runāt, redzi, tad nāca Rebeka ārā, kas bija dzimusi Betuēlim, Milkas, Ābrahāma brāļa, Nahora, sievas dēlam; un tai bija viņas trauks uz pleca. Un meitenei bija ļoti skaists vaigs; tā bija jaunava un neviens vīrs to nebija atzinis; tā nokāpa akā un piepildīja savu trauku un atkal uzkāpa. Tad kalps steidzās viņai pretī un sacīja: “Ļauj man jel kādu ūdens malciņu no tava trauka nodzerties.” Un tā sacīja: “Dzer, mans kungs!” Un tā steidzās un nolaida trauku uz savu roku un deva tam dzert. Un kad tā viņam bija devusi dzert, tad tā sacīja: “Es smelšu arī taviem kamieļiem, kamēr tie būs padzirdīti.” Un tā steidzās un izlēja savu trauku dzirdināmā silē, un tecēja atkal uz aku smelt un smēla visiem viņa kamieļiem. Un vīrs izbrīnījās par to, klusu ciezdams, ka viņš samanītu, vai Tas Kungs viņa ceļam licis labi izdoties, vai ne. Un kad kamieļi bija padzērušies, tad vīrs ņēma zelta pieres sprādzi, - tā svēra pussēķeli - un divus apliekamus roku gredzenus viņas rokām, - tie svēra desmit sēķeļus. Un viņš sacīja: “Kā meita tu esi? Pasaki man jel to. un viņš sacīja: Vai mums tava tēva namā ir vietas, tur naktsmāju dabūt? Un tā uz viņu sacīja: “Es esmu Betuēļa, Milkas dēla, meita, ko tā Nahoram dzemdējusi.” Un tā vēl uz viņu sacīja: “Tur ir arī diezgan salmu un barības pie mums, un mājošanas vieta.” Tad vīrs Tā Kunga priekšā nomezdamies pielūdza To Kungu. Un sacīja: “Slavēts lai ir Tas Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas nav atrāvis Savu žēlastību un patiesību no mana kunga! Jo Tas Kungs mani ir vadījis pa ceļu uz mana kunga brāļa namu.” Un meitene tecēja un to pasacīja savas mātes namā. Un Rebekai bija brālis, Lābans vārdā, un Lābans steidzās pie tā vīra, kurš bija pie akas. Un kad viņš pieres sprādzi un roku gredzenus pie savas māsas rokām redzēja un savas māsas Rebekas vārdus dzirdēja, kas sacīja: tā tas vīrs uz mani runājis, - tad tas nāca pie tā vīra. Un redzi, tas stāvēja pie kamieļiem pie akas. Un viņš sacīja: “Nāc iekšā, Tā Kunga svētītais, kāpēc tu stāvi ārā? Jo es esmu namu sataisījis un vieta ir taviem kamieļiem.” Tad vīrs nāca namā, un tie nosegloja kamieļus, un deva kamieļiem salmus un barību un ūdeni, mazgāt viņa kājas un vīru kājas, kas viņam bija līdz. Un tie viņam cēla priekšā barību, bet viņš sacīja: “Es neēdīšu, pirms nebūšu runājis savus vārdus.” Un tas sacīja: “Runā.” Tad viņš sacīja: “Es esmu Ābrahāma kalps, Un Tas Kungs bagāti ir svētījis manu kungu, un tas ir augumā audzis, un Viņš tam ir devis avis un vēršus un sudrabu un zeltu un kalpus un kalpones un kamieļus un ēzeļus. Un Sāra, mana kunga sieva, manam kungam ir dzemdējusi dēlu savā vecumā, un tam viņš ir devis visu, kas viņam pieder. Un mans kungs man ir licis zvērēt sacīdams: tev manam dēlam nebūs ņemt no Kanaāniešu meitām, kuru zemē es dzīvoju. Bet tev būs iet uz mana tēva namu un pie maniem radiem un manam dēlam sievu ņemt. Tad es sacīju uz savu kungu: ja sieva man neies līdz. Un viņš uz mani sacīja: Tas Kungs, kura priekšā es esmu staigājis, sūtīs Savu eņģeli ar tevi, un liks labi izdoties tavam ceļam, lai tu manam dēlam ņemtu sievu no manas cilts un no mana tēva nama. Tad tu būsi atbrīvots no mana zvēresta, kad tu iesi pie maniem radiem, un ja viņi tev nedos, tad tu būsi brīvs no mana zvēresta. Un es nācu šodien pie akas un sacīju: Kungs, Tu mana kunga Ābrahāma Dievs, ja Tu, lūdzams, manam ceļam esi licis labi izdoties, kur es eju, Redzi, es stāvu pie ūdens akas: kad kāda jauna meita nāks smelt, un es viņai sacīšu: dod man lūdzu dzert mazliet ūdens no tava trauka, Un tā uz mani sacīs: dzer gan tu un arī taviem kamieļiem es smelšu, - lai šī ir sieva, ko Tas Kungs mana kunga dēlam novēlējis. Pirms es savā sirdī pabeidzu runāt, redzi, tad Rebeka nāca ārā ar ūdens trauku uz pleca, un tā nokāpa akā un smēla, un es uz to sacīju: dod man lūdzama padzerties. Tad viņa traucās un nocēla savu trauku no sava pleca zemē un sacīja: dzer, un es tavus kamieļus arīdzan dzirdināšu; tad es dzēru, un kamieļi arīdzan tapa dzirdināti. Un es viņu vaicāju un sacīju: kā meita tu esi? Un tā sacīja: Betuēla, Nahora dēla, meita, ko Milka tam dzemdējusi. Tad es liku pieres sprādzi uz viņas vaigu un roku gredzenus ap viņas rokām. Un es nometos un pielūdzu To Kungu un slavēju To Kungu, mana kunga Ābrahāma Dievu, kas mani pa taisnības ceļu bija vadījis, mana kunga brāļa meitu viņa dēlam ņemt par sievu. Un nu, ja jūs esat tie, kas žēlastību un uzticību pie mana kunga grib parādīt, tad sakāt man to; un ja ne, tad sakāt man arī to; tad es griezīšos, vai pa labo roku vai pa kreiso.” Tad Lābans un Betuēls atbildēja un sacīja: “Šī lieta ir no Tā Kunga nākusi, mēs nedz ļauna nedz laba nevaram uz tevi runāt. Redzi, Rebeka ir tavā priekšā, ņem to un ej. Lai tā ir tava kunga dēla sieva, kā Tas Kungs ir sacījis.” Un kad Ābrahāma kalps viņu vārdus dzirdēja, tad viņš Tā Kunga priekšā pie zemes mezdamies pielūdza To Kungu. Un kalps izņēma sudraba un zelta lietas un drēbes, un deva Rebekai un viņas brālim, un viņas mātei tas arī deva dārgas dāvanas. Tad tie ēda un dzēra, viņš un vīri, kas viņam bija līdz, un palika tur pa nakti. Un tie cēlās rītā, un viņš sacīja: “Atlaidiet mani pie mana kunga.” Tad viņas brālis un viņas māte sacīja: “Lai meitene kādas desmit dienas paliek pie mums; pēc tu vari iet.” Bet viņš uz tiem sacīja: “Neaizkavējiet mani, Tas Kungs manam ceļam licis labi izdoties; atlaidiet mani, ka es eju pie sava kunga.” Tad tie sacīja: Šauksim meiteni un jautāsim viņai.” Tad tie sauca Rebeku un uz to sacīja: “Vai tu gribi iet ar šo vīru?” Un tā sacīja: “Es iešu.” Tad tie atlaida Rebeku, savu māsu, un viņas aukli, un Ābrahāma kalpu un viņa vīrus. Un tie svētīja Rebeku un uz to sacīja: “Tu, mūsu māsa, audzi par tūkstošu tūkstošiem, un tavs dzimums lai pārvalda savu ienaidnieku vārtus.” Un Rebeka cēlās ar savām meitām un sēdās uz kamieļiem un gāja tam vīram līdz, un kalps ņēma Rebeku un aizgāja. Un Īzaks nāca no Lehaj-Roī akas ceļa, jo viņš dzīvoja dienvidu zemē. Bet Īzaks bija izgājis uz lauku Dievu pielūgt ap vakara laiku. Un tas pacēla savas acis un skatījās, un redzi, kamieļi nāca. Un Rebeka pacēla savas acis un redzēja Īzaku un nolaidās no kamieļa. Un tā sacīja uz kalpu: “Kas tas par vīru, kas tur pa lauku mums nāk pretī?” Un kalps sacīja: “Tas ir mans kungs.” Tad tā ņēma vaiga apsegu un apsedzās. Un kalps Īzakam visu izteica, ko tas bija darījis. Un Īzaks veda Rebeku savas mātes Sāras dzīvoklī, un viņš to ņēma un tā viņam palika par sievu, un viņš to mīlēja. Tā Īzaks tapa iepriecināts pēc savas mātes nāves.